Diskusijā par darba nespējas apmaksas modeļa maiņu saduras darba devēju un darbinieku intereses – pirmajiem ir vēlme padarīt Latvijas regulējumu un darba vidi konkurētspējīgāku, samazinot izdevumus par slimojošajiem darbiniekiem, otri grib saglabāt darba devēja iesaisti vismaz esošajā līmenī, kompensējot darba nespēju iespējami ilgi un maksimālā apmērā.
Abas šīs pozīcijas var tuvināt, ja darba devēji saskatītu modeļa maiņā iespēju konkurēt par darbiniekiem, piemēram, ieguldot veselības apdrošināšanā. Darbinieki šādā gadījumā varētu izraudzīties atbildīgākos darba devējus, kuri piedāvā apdrošināšanu.
Darba ņēmējiem Latvijā pirmā slimības diena šobrīd netiek apmaksāta, proti tā jāsedz pašiem. Nākamās astoņas dienas apmaksā darba devējs, tad slimības pabalsta izmaksu pārņem valsts. Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ir argumentējusi, ka šī ir Baltijas valstīs salīdzinoši neizdevīgākā sistēma, un ir rosinājusi mainīt darba nespējas lapu apmaksas kārtību, palielinot neapmaksāto slimības dienu skaitu līdz trim, kā arī samazinot naudas summas apmēru, ko izmaksā par katru slimošanas dienu. Piedāvātā reforma lielā mērā izriet no negodprātīgas darbinieku rīcības, ņemot viltus slimības lapas.
Jātiek vaļā no viltus slimības lapām, ar darbiniekiem ir jāsarunājas
Uzņēmumiem nereti nākas sastapties ar negodprātīgiem darbiniekiem, kuri izmanto likumiskos “robus”, lai pagarinātu atvaļinājumu, vai neredz motivāciju strādāt, kā arī meklē jaunas darba iespējas uz slimības lapas rēķina, kuru finansē esošais darba devējs. Ir skaidrs, ka visus slimību gadījumus nevar likt vienā “kastītē”, – daļa no risinājuma būtu samazināt iespējas saņemt slimības lapu “pa draugam”, bet uzņēmējiem ir jāizmanto visas iespējas, lai cilvēkus motivētu strādāt, nevis no darba izvairīties. Piemēram, regulāri veicot darbinieku apmierinātības aptaujas, kas izgaismo problēmas kolektīvā un darba vidē. Mūsu pieredze rāda, ka problēmas lielākoties ir saistītas nevis ar fizisko darba vidi, bet mikroklimatu kolektīvā. Ja cilvēks sastopas ar mobingu, tas bieži vien rod izeju ilgstošā “slimošanā”, jo zina, ka mājās būs pasargāts un drošībā. Ir arī vienkārši negodprātīgi cilvēki, kuri izmanto šo iespēju, kas galu galā ir nelabvēlīga abiem – darbinieks saņem būtiski mazāku atlīdzību, bet darba devējam pietrūkst darbinieku, un jaunus tas šajā laikā pieņemt darbā nevar.
Veselības apdrošināšana kā darbinieku piesaistes mehānisms
Pieņemot, ka pārmaiņas darba nespējas apmaksas modelī tiktu pieņemtas, uzņēmēju rīcībā nonāktu līdzekļi, kurus varētu likt lietā, lai apdrošinātu savus darbiniekus. Tas var kļūt par nozīmīgu motivatoru jaunu darbinieku piesaistē un esošo noturēšanā (ilgtstošākos un smagākos slimības gadījumos, protams, jāiesaistās arī valstij). Jāņem vērā, ka visvairāk šādu modeli novērtētu tajās nozarēs, kur darbinieki sastopas ar augstāku bīstamību, kā arī cilvēki gados. Jauniešus veselības apdrošināšana interesē mazāk, taču šajā gadījumā darba devēji var piedāvāt veselību nostiprinošus instrumentus, piemēram, sporta zāles abonementu. Protams, sākotnēji šāda reforma varētu raisīt daudz jautājumu no darbinieku puses, tāpēc milzīga nozīme būs komunikācijai, kurā darba devēji spētu parādīt ieguvumus, ko pārmaiņas paver darbiniekiem. Regulāra komunikācija ar saviem cilvēkiem ir viens no galvenajiem veidiem, kas piesaista darbiniekus konkrētajam uzņēmumam vai institūcijai, un šādas pārmaiņas (saruna par tām) var atklāt arī citas problēmas kolektīvā.
Viens no risinājumiem – kvotu sistēma
Kontekstā ar iespējamajām izmaiņām darba nespējas apmaksas modelī, kā labie piemēri ir izskanējuši Lietuvas un Igaunijas risinājumi. Lietuvā darba devēju apmaksātās darba dienas darba nespējas gadījumā ir divas, Igaunijā tās ir piecas, bet Latvijā – astoņas. Pārņemt citu valstu regulējumu viens pret vienu nav laba doma, jo katra valsts ir unikāla ar savu kultūru, iedzīvotāju skaitu, nodarbinātības līmeni. Jāatceras arī par iespējamo risku, ka mehāniski samazinot apmaksāto slimības dienu skaitu, cilvēki var sākt nākt uz darbu neizveseļojušies, vai slimības gadījumā vispār nevērsties pie ārsta. Slims strādājošs darbinieks var radīt risku pārējiem, kas beigu beigās rezultēsies ar uzņēmuma dīkstāvēm. Ir jāatrod risinājums, kas pasargātu abas puses, ņemot vērā mūsu valsts cilvēkkapitāla resursu iespējas. Viens no iespējamajiem risinājumiem būtu ieviest kvotas, kas tiek apmaksātas no darba devēja puses, bet pārsniedzot kvotu, darba nespēju apmaksā valsts. Kvotā būtu ietverts noteikts dienu skaits gadā katram darbiniekam, pie nosacījuma, ja slimība nav klasificējama kā nopietna. Ļaunprātīgi slimības lapu ņēmēji parasti dodas darba nespējas “atvaļinājumos” vairākas reizes gadā, tāpēc kvotu sistēma varētu būt visai piemērota. Šādā modelī būtu jāņem vērā risku līmenis konkrētajā nozarē, kā arī amata grupas, kas pakļautas lielākam saslimšanas riskam.
Meklējot kompromisu, kas padarītu Latvijas darba vidi konkurētspējīgāku darba devējiem un drošu arī darba ņēmējiem, ir jādomā par kombinētu pieeju. Tādu, kurā darba devējs ir ieinteresēts piedāvāt darbiniekam veselības apdrošināšanu un citus labumus, kā arī regulāri veic savu darbinieku aptaujas, bet darbinieki ir motivēti strādāt, nevis tikai uz papīra “skaitīties darbā”, un izmantot likuma robus, lai savu darba vietu apmeklētu pēc iespējas retāk. Lai kāds būtu jaunais modelis, nedrīkst pieļaut to, ka ciestu godprātīgi cilvēki, kuru darba nespēja ir pamatota, un, kuri labprāt atgriežas savā darba vietā tiklīdz ir veseli.
