Ieva un Andris Tarandas ēdiena gatavošanas mīlestību pārnesuši no savas mājas virtuves uz omulīgu vegānisko kafejnīcu Zaļais gurķis.
Ģimenes izlolotā kafejnīca durvis vērusi vien pirms pieciem mēnešiem, un par spīti faktam, ka tā atrodas nevis dzīvīgā pilsētas centra ielā, bet ostas tuvumā, uzņēmēji par klientu trūkumu nesūdzas. Kafejnīcas vajadzībām tiek nomātas komercplatības dzīvojamās mājas pirmajā stāvā; sēžot tajā, pa logu var vērot, kā ripo preču vilciena vagoni. Ik dienas kafejnīcā rosās tās saimnieki Ieva un Andris, palīgos reizēm nāk lielākie no viņu bērniem. «Mums ir liela ģimene – pieci bērni. Tas nozīmē, ka ik dienas dzīvojam kopā ar pieciem dažādiem cilvēkiem un katrs no viņiem atšķiras, arī viņu izvēles attiecībā pret ēdienu ir dažādas. Gadā mēs svinam septiņas dzimšanas un septiņas vārda dienas, kad organizējam mājas ballītes, uz kurām ierodas daudz draugu un radu. Viņu pamudināti, mēs nolēmām, ka varam pamēģināt savu prieku pret ēdiena gatavošanu nodot ne tikai viņiem, bet arī citiem cilvēkiem, kuri viesojas mūsu kafejnīcā,» stāsta Andris.
Ievai un Andrim šī ir pirmā pieredze ēdināšanas biznesā, viņu pamata nodarbošanās patlaban ir saistīta ar citu jomu. Abi strādā skolā, kur Ieva vada un koordinē dažādus projektus un pasākumus, bet Andris ir atbildīgs par administratīvi saimnieciskām lietām, iepirkumiem un labiekārtošanas darbiem. Taujāti, vai līdz ar pašu biznesa sākšanu ir plānots pamests algotu darbu, uzņēmēji atbild noraidoši un teic, ka cilvēki ir spējīgi darīt vairākas lietas, tikai ir jāprot plānot laiku. Ja cilvēks apzinās, ko vēlas sasniegt, tad viss izdodas. «Doma par savas kafejnīcas izveidi nāca īstajā laikā. Mums bija vēlme, iespēja un nauda, kuru varējām ieguldīt. Esam pat priecīgi, ka pirmā kafejnīca ir nomaļākā vietā, jo te mums ir iespēja lēnām mācīties kopā ar klientu, kā arī šajā vietā telpu nomas maksa ir mums piemērota. Te arī ir mazāka iespēja izgāzties. Attīstāmies soli pa solim, un mūsu biznesa progresu varu salīdzināt ar bērna augšanas procesu – vispirms bērni guļ, tad apveļas uz vēdera, tad pieceļas ceļos un pēc tam – kājās. Pirmās kafejnīcas izveidē, manuprāt, ir svarīgi neizlaist nevienu no šiem attīstības posmiem, jo tie rada pamatīguma apziņu, un es ticu, ka mēs ar laiku būsim gatavi atvērt vēl kādu kafejnīcu,» atklāj Ieva. Pirmajā kafejnīcā lielākās investīcijas, aptuveni 80%, bija saistītas ar virtuves tehnikas iegādi, bet telpās kosmētisko remontu veica to īpašnieks. Pēdējos desmit gadus tajās dzīvība bija pierimusi, savukārt padomju gados te bija piena veikals, pēc tam arī spēļu zāle un tūrisma aģentūra.
Taujāta, kādēļ tika izvēlēts veģetārais virziens, Ieva teic, ka tam nav nekāda sakara ar kādu filozofisko nostāju. Vienkārši šajā virtuvē netiek gatavota gaļa, kas veģetāriešiem un vegāniem ir svarīgi. Turklāt Zaļā gurķa klientu vidū netrūkst gaļēdāju. Arī Tarandas ģimenes galdā tiek celti gan veģetāri, gan gaļas ēdieni. «Arī es, tāpat kā bērni, reizēm ēdu gaļu un brīnos, kā sievai sanāk tik gardas karbonādes, jo viņa tās gatavo nepagaršojot. Mūsu biznesā veģetārais ir pakārtota lieta, to neizvirzām pirmajā plānā. Mūsu galvenā vēlme ir gūt prieku no ēdiena gatavošanas un pēc tam šo sajūtu jau ar gatavo maltīti nodot kafejnīcas apmeklētājiem. Veģetārs uzturs ir biznesa koncepcijas pamatā, jo Latvijā šajā nišā piedāvājums ir niecīgs, bet cilvēkiem tas interesē. Reiz runāju ar kādu kolēģi, kurai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze ēdināšanas jomā, par to, kādēļ Latvijā ir tik maz veģetāru kafejnīcu, un viņas pārliecība bija tāda, ka mums trūkst profesionālu pavāru, kuri spētu pilnvērtīgi šādu maltīti pagatavot.
Visu rakstu Caur ēdienu nodod prieku lasiet pirmdienas, 27.augusta laikrakstā Dienas Bizness!
#1/13
Ieva un Andris Tarandas
#2/13
#3/13
#4/13
#5/13
#6/13
#7/13
#8/13
#9/13
#10/13
#11/13
#12/13
Ieva un Andris Tarandas
