Tā vien izskatās, ka ģenerālvienošanās noslēgšana būvniecības nozarē ir iestrēgusi uz nezināmu laiku. To «iestrēdzinājis» grozījums Darba likumā, kas ietver punktu, ka ģenerālvienošanos noslēgušie uzņēmumi varēs iekšienē vienoties par virsstundu apmaksu, bet ne mazāk kā 50% apmērā no darba algas.
Faktiski tas nozīmē to, ka daļa uzņēmumu – tie, kas noslēguši ģenerālvienošanos – varēs maksāt uz pusi mazākas piemaksas par virsstundām nekā citi uzņēmumi. Pret to protestē gana dažādi interešu grupējumi, tikai katrs savu motīvu dēļ. Piemēram, tiesībsarga iebildumi pamatojas visai populistiskos argumentos, ka tas pasliktinās šo uzņēmumu darbinieku stāvokli salīdzinājumā ar citiem strādājošajiem. Tas nekas, ka ģenerālvienošanās dēļ darbinieku minimālā alga nozarē ievērojami pārsniegs minimālo algu valstī.
Tiesībsargs savā retorikā lieto pat tik prastus argumentus kā to, ka nevar izsvērt, kāda minimālā alga nozarē ir ievērojami vairāk nekā valstī noteiktā minimālā alga. Par to tiešām var diskutēt bezgalīgi, ja ir vēlme, bet var arī ieslēgt veselo saprātu. Skaidrs, ka ģenerālvienošanos, nosakot minimālo algu nozarē, slēdz tur, kur ir liela ēnu ekonomika, aplokšņu algas, kas apgrūtina godīgu konkurenci publiskajos iepirkumos. Un, vēloties pietuvināt oficiālo minimālo algu nozarē tai, kas tiek maksāta reāli, tostarp aploksnē, skaidrs, ka nav runa par desmit vai divdesmit eiro pielikumu. Tas ir labs nozares pašregulācijas mehānisms godīgas un legālas algas virzienā, un sākt spekulēt, vai ģenerālvienošanās ietvertā minimālā alga nozarē ir pietiekami liela salīdzinājumā ar valstī noteikto, nezin vai ir prāta darbs.
Savukārt dažādas uzņēmēju organizācijas šai normai iebilst savtīgu iemeslu dēļ. Proti, Latvijai ir visaugstākās piemaksas – 100% apmērā – par virsstundām visā Eiropas Savienībā, un ir tikai loģiski, ka visi uzņēmēji vēlas šo piemaksu samazinājumu uz 50%, citādi to konkurētspēja ir apdraudēta. Taču to nepieļauj arodbiedrības, kurām virsstundu apmaksa līdzšinējā apjomā ir svētās govs statusā. Tas nekas, ja augstās likmes dēļ de facto virsstundas netiek nedz uzskaitītas, nedz apmaksātas. Ja tagad arodbiedrības piekāpsies un izies cauri grozījumi, kas paredz, ka piemaksas par virsstundām tiek samazinātas ģenerālvienošanos noslēgušajiem uzņēmumiem, tad pārējiem šādu samazinājumu neredzēt kā savas ausis.
Tikko par to sāks runāt, tā atbilde būs – noslēdziet vispirms ģenerālvienošanos. Te gan jānorāda, ka ne visās nozarēs tas objektīvi ir iespējams. Lai neradītu šādu precedentu, uzņēmēju organizācijas iet uz visu banku – vai nu samazinām visiem vai nevienam. Tas ir stratēģiski pārdomāts solis. Kamēr piemaksas nav samazinātas nevienam, tikmēr tēmu var «turēt karstu» un aktualizēt. Ja daļai uzņēmēju piemaksas samazinās, tad pārējiem to panākt būs teju neiespējami. Faktiski jau uzņēmējus var saprast, jo darba algas pēdējos gados tiešām aug strauji, taču anahronisko piemaksu likmi neviens mainīt netaisās. Šī nu ir tā reize, kad arodbiedrībai būtu jāizturas kā sociālajam partnerim, nevis mūžīgajam opozicionāram.
