#Būtiski, lai vietējie ceļi netiktu aizmirsti arī pēc šiem trim dāsnajiem gadiem.
Grants ceļi Latvijas laukos no pirmās brīvvalsts laika pastkartēm līdz mūsdienām ir viens no ierastākajiem un arī būtiskākajiem infrastruktūras objektiem. Pašlaik tie ir arī viens no signāliem globālajām klimata pārmaiņām. Ziemām kļūstot siltākām un izzūdot pastāvīga sala periodiem, ceļi mirkst nebeidzamajās lietavās, kas mijas ar atkušņiem, un zaudē nestspēju. Tāpat grūti izbraucamie ceļi ir kā simbols lauku demogrāfijas bedru māktajai līknei.
Pirms pāris gadiem apmeklēju kokzāģētavu Latgalē, kuras saimniekam ceļa stāvoklis biznesam bija izšķirošs. Varbūt autobuss ar pāris skolasbērniem izmaļas cauri dubļu upei, bet lauku uzņēmumu darbu, piemēram, kokzāģētavu darbu, ceļu stāvoklis faktiski paralizē. Grantenes šķīdonī uzrūgst, tiek noteikti smaguma ierobežojumi, un paša uzņēmēja rokās ir noturēt biznesu, neskatoties uz šo Latvijas nacionālo īpatnību. Reģionu attīstības receptē faktiski ir trīs būtiskākās sastāvdaļas: ceļi, uzņēmēji un darbaspēks. Ja izņem pirmo, sašķobās arī abu pārējo pozīcijas. Šogad grants ceļu cerība ir vēlēšanu tuvošanās, jo šis gads nu nebūs tas, kad uzsvērt kārtējo valstisko problēmu. Raustīt reģionus aiz ūsām politiķi, domājams, neuzdrošināsies. Kā man sarunā apgalvoja kāds ceļu nozares eksperts, finansējums grants ceļu tīkla uzturēšanai ir piliens kopējā uzkrātajā ceļu remontdarbu deficītā kopš 1991. gada, kas, ja nemaldos, pārsniedzis 4 miljardus eiro. Miljons šurp vai miljons turp – pie šādas «bedres» tas, acīmredzot, neko nemaina. Vismaz ierastajā skatījumā no Rīgas pozīcijām, bet reālajiem cilvēkiem reģionos, kuriem ceļu stāvoklis vai nu nodrošina vai nobloķē biznesu, ir gluži citas domas. Jau daudzkārt runāts par to, ka Latvijas iedzīvotāju dilstošais blīvums vismaz tuvākajās desmitgadēs neļaus radīt un uzturēt autoceļu tīklu, piemēram, kā Vācijā. Un tomēr, izgriežot ceļus no laukiem (pārsteidzīgi optimizējot), ceļu tīkls tiks saraustīts gabalos. Un tam līdzi – dzīves vide reģionos.
Miljons šurp vai miljons turp – pie šādas «bedres» tas, acīmredzot, neko nemaina.
Vismaz pagaidām problēma daļēji tiek atlikta, jo valdība Saeimas vēlēšanu gadā piešķīrusi naudu vietējās nozīmes autoceļu atjaunošanai. Tāpēc tos sagaida gandrīz 90 miljonu liels finansējums, lai trīs gadu laikā sakārtotu aptuveni 1000 kilometru grantēto ceļu. Ministrija gatavojoties daļu mazo valsts ceļu nodot pašvaldībām un pat privātpersonām, savukārt bubulis ir gaidāmās ES fondu naudas plūsmas izmaiņas. Var tikai minēt, vai problēmas risinās Valsts autoceļu fonds vai naudas novirzīšana no saistītajiem nodokļiem un nodevām. Jādomā, ka 90 miljoni būs saredzams ielāps reģionu ceļu infrastruktūras problēmām, tomēr to sakni tas nelikvidēs. Būtiski, lai vietējie ceļi netiktu aizmirsti arī pēc šiem trim dāsnajiem gadiem, galveno autoceļu mazajiem brāļiem skaidri iezīmējot naudu arī turpmāk, tādējādi apliecinot nodomu stiprināt biznesa izaugsmi reģionos. Mazie brāļi gan grants un šķembu ceļi ir tikai atvēlētā valsts finansējuma ziņā, jo Latvijā tikai katrs desmitais ceļu kilometrs ir asfaltēts.