Pret šodien atzīmējamo Sieviešu dienu var būt dažādas attieksmes, sākot ar rasoliem un puķēm darba vietās un neiztrūkstošo torti Cielaviņa mājās un beidzot ar kategorisku noraidījumu kā pret padomju sarkanajiem svētkiem.
Tomēr neaizmirsīsim, ka 8. martā centrā nav nedz ziedi, nedz tortes, nedz vulgāri izprasts marksisms, bet 21. gadsimtā tik aktuālā tēma par līdztiesību, kuru nevajag jaukt ar vienādību. Kāpēc par to vērts runāt biznesa laikrakstā? Jo sieviešu līdztiesība ir ne tikai sociāls, bet arī ekonomisks fenomens. Sieviešu līdzdalība darba tirgū, ekonomiskajās norisēs un uzņēmējdarbībā ir spilgts liecinājums par konkrētās tautsaimniecības veselību.
Latvijā situācija nekādā gadījumā nav kritiski slikta, tomēr ir skaitļi, par kuriem vērts zvanīt trauksmes zvanus. Labklājības ministrija savos jaunākajos datos norāda,ka, veicot vienus un tos pašus darba pienākumus, sievietes saņem vidēji par 20% zemāku atalgojumu nekā vīrieši, Eiropas Savienībā – par 15 %, bet Latvijā – par 16 %. Un te nederēs izplatītie spriedelējumi, ka sievietes strādā mazāk apmaksātos darbos nekā vīrieši, jo 16% atšķirība algā ir par vienādiem darba pienākumiem. Tas nekādā ziņā nav kompliments Latvijas ekonomikai un biznesam. Latvijā ir krietni lielāks sieviešu īpatsvars ar augstāko izglītību nekā vīriešu – attiecīgi 35,6% un 22%. Tajā pašā laikā tikai 29% Latvijas sieviešu ieņem vadošus amatus un sievietes ir proporcionāli maz (~20-30%) pārstāvētas augstākajos lēmumu pieņemšanas līmeņos. Kā redzams, ir liela neatbilstība – ir būtiski vairāk sieviešu ar augstāko izglītību nekā vīriešu, taču vadītāju līmenī tikai trešā daļa ir sievietes.
Protams, var atsaukties uz to, ka mums ir bijusi prezidente – sieviete, ka mums ir Saeimas priekšsēdētāja – sieviete, taču svarīgāk ir paskatīties uz tendenci. Diemžēl darba tirgū ir vērojams, ka pie vienādiem profesionālajiem standartiem labāk izvēlēsies vīrieti nekā māmiņu ar maziem bērniem, kuri mēdz slimot. Jāteic, ka vecumā grupā no 15 līdz 74 gadiem nodarbināto sieviešu īpatsvars ir zemāks nekā vīriešu – attiecīgi 61,7% un 67,7%. Var piekrist, ka Latvijā nepastāv objektīvi un nepārvarami šķēršļi, kas liegtu sievietēm ieņemt vadošus amatus.
Tomēr ir jādomā, kā sievietēm, kuras ir tās, kas 90% gadījumos ir atbildīgas par bērnu pieskatīšanu, atvieglot ceļu pa karjeras kāpnēm. Te ir runa gan par pieejamiem bērnudārzu un auklīšu pakalpojumiem, gan par darba devēju pretimnākšanu, uzņēmumos iekārtojot bērnistabas, nodrošinot elastīgu darba grafiku, iespējas strādāt attālināti utt. Protams, tā ir arī izglītības sistēmas atbildība - audzināt jau no mazotnes meitenes kā līdzvērtīgas vīriešiem, kurām ir tādas pašas profesionālās un karjeras iespējas.
Visi modernie pētījumi par uzņēmumu efektivitāti pierāda, ka tā tikai pieaug, ja uzņēmums ir pēc iespējas dažāds – gan tautību, gan dzimuma, gan vecuma ziņā. Tādēļ vismaz Sieviešu dienā nerunāsim par sievietēm kā par vājo vai daiļo dzimumu, bet gan kā par līdzvērtīgām kolēģēm, kurām ir apkaunojoši maksāt mazāk nekā vīriešiem.
