Viens no aktuālākajiem politiskajiem jēdzieniem pasaulē, tostarp arī Latvijā, ir «populisms».Tas vērojams, tiesa, dažādās intensitātes pakāpēs, gan ASV, gan Lielbritānijā, gan Itālijā, tas skāris pat atturīgās Skandināvijas valstīs.
Populistus vaino gan pie Donalda Trampa kļūšanas par prezidentu, gan pie Brexit, par populistiskām dēvē valdošās Polijas un Ungārijas partijas, tāpat Itālijas Piecu zvaigžņu kustību un Ziemeļu Līgu. Vidusmēra cilvēkam ir skaidrs, ka populisms nav kaut kas ļoti labs, taču nereti tam ir grūtības saprast, kas tieši zem šī jēdziena slēpjas. Turklāt neviens sevi labprātīgi par populistu neatzīst. Lielais jautājums ir – kādēļ populisti un populistu partijas ir tik populāras un gūst tik labus panākumus viscaur Eiropas Savienībā, nemaz nerunājot par ASV?
Nīderlandē dzimušais politikas zinātnieks un viens no prominentākajiem populisma pētniekiem Kass Mude, raksturojot populismu, teic, ka tā galvenā iezīme ir antielites noskaņojums un uzstādījums, ka valdošā elite ir viscaur korumpēta un sevi diskreditējusi. Proti, populisma spēks un pievilcība slēpjas pretnostatījumā – vienkāršā godīgā tauta pret negodīgo varu un valdošo eliti, kam vēl jāpiepluso populisma ideoloģija, ka «mēs paši esam saimnieki savā zemē». Tas nostrādāja arī Brexit kampaņas laikā, kur, kā to lieliski atklāj filma Brexit : Nepilsoņu karš, aizgājēju nometne uzvarēja ar pārliecinošu un vienkāršu saukli – pārņemt kontroli atkal savās rokas. Turklāt, kā raksta K. Mude, populisti uzdod visnotaļ pareizus jautājumus, no kuriem tiešām bieži ir slēpušās valdošās aprindas.
Cita lieta, ka populistu atbildes uz pašu izvirzītajiem jautājumiem parasti ir nederīgas, jo tās ir primitīvas un vienkāršotas. Taču skaidrs, ka daudziem cilvēkiem šāds romantizēti vienkāršots priekšstats – mēs, parastā tauta, pret valdošajiem neliešiem, kas ir negodīgi un korumpēti – šķiet ļoti pievilcīgs un aizraujošs. Populisti var protestēt pret migrantiem, kas apdraud vietējo darba vietas un nacionālo identitāti, var protestēt pret globalizāciju un lielo korporāciju varas uzurpēšanu, citi iebilst pret morālo vērtību degradāciju. Katrs var atrast sev tīkamos protesta iemeslus. Ne velti K. Mude uzsver, ka populistiem vienmēr ir kādas morālās vērtības, kuras tie aizstāv un ar kurām tie aizrauj cilvēkus – vai tā būtu tikumība vai pretkorupcija, vai nacionālisms.
Vairāki populisma pētnieki, tostarp arī K. Mude, norāda, ka populisms ne visai labi sadzīvo ar demokrātiju, jo demokrātijā uzsvars ir uz plurālismu, toleranci un sadzīvošanu, kamēr populisti ir vienotības piekritēji, tā ir domubiedru grupa, kas pulcējas ap sev svarīgām idejām un pārējos, kas tiem iebilst, pasludina par tumsas spēkiem. Līdz ar to populisti nekādā gadījumā nevar lepoties ar toleranci un plurālismu. Kas tad ir tas, ko mūsdienu demokrātijas un valdošās elites var likt pretī populistu pareizajiem jautājumiem un aizrautībai ar morāli? Tikai jau neslēpšanos no sarežģītiem jautājumiem, spēju neignorēt tās bažas, kas aktuālas lielai daļai sabiedrības. Elitēm būtu pēdējais laiks pierādīt, ka tās nav opozīcijā «vienkāršajai tautai», ka tās nav arogantas un savtīgas. Citādi populisms kļūs par dominējošo ideoloģiju ne vienā vien valstī.
