Ministru kabineta komiteja ir atbalstījusi jauno Dzīvojamo telpu īres likumprojektu, par kuru jau pašlaik domas dalās. Likumprojekta izstrādātāji – Ekonomikas ministrija un daudzie nozares iesaistītie spēlētāji – uzskata, ka tas sekmēs īrnieku tiesību aizsardzību un veicinās īres tirgus attīstību. Līdztekus izskan viedokļi, ka jaunais likumprojekts ierobežo īrnieku tiesības, īpaši ar to ir neapmierināta denacionalizēto īrnieku biedrība Ausma.
Galvenais satraukums ir denacionalizēto namu īrniekiem, jo likumprojekts paredz, ka divu gadu laikā pēc likuma spēkā stāšanās izīrētājam un īrniekam, kurš dzīvojamo telpu šobrīd lieto, pamatojoties uz iepriekšējā izīrētāja noslēgto dzīvojamās telpas īres līgumu, jānoslēdz jauns īres līgums (piemēram, denacionalizētā nama īrniekiem, ja dzīvojamā telpa tiek lietota, pamatojoties uz padomju laikā noslēgto īres līgumu).
Tajā pašā laikā jāteic, ka šī norma ir absolūti taisnīga pret izīrētājiem, jo nav normāla pašreizējā situācija, ka izīrētājs no sava īpašuma nevar iegūt tirgum atbilstošu īres maksu un tam faktiski ir jāsubsidē atsevišķu īrnieku dzīvošanas izmaksas. Nekustamā īpašuma izīrēšana ir bizness, no kura tiek maksāti arī attiecīgie nodokļi, un ir negodīgi, ja valsts nosaka uzņēmējam par pienākumu sniegt pakalpojumu zem tirgus cenas, tajā pašā laikā visi nodokļi ir maksājami saskaņā ar pilnu likmi.
Pašreizējā situācija, ka daļa īrnieku ir priviliģētāki par pārējiem, arī nav normāla.
Protams, aktuāls ir jautājums, ko iesākt denacionalizēto namu īrniekiem. Te ir divas atbildes. Tiem, kas nav mazturīgi, ir jāmeklē dzīvoklis īres tirgū pēc tirgus cenām, kā to dara visi pārējie īrnieki. Savukārt mazturīgajiem pienākas palīdzība no pašvaldības. Taču pašreizējā situācija, kad viena īrnieku daļa – denacionalizēto namu īrnieki – ir priviliģētāki par citiem, piemēram, ģimenēm ar bērniem, un var atļauties maksāt īres maksu, kas ir būtiski zem tirgus cenas, arī nav normāla.
Turklāt jāatgādina, ka bija noteikts septiņu gadu pārejas periods, kuru laikā denacionalizēto namu īrnieki, atstājot dzīvokli, varēja saņemt kompensāciju. Jautājums, kādēļ tik daudzi šo iespēju neizmantoja? Tiesībsarga mājaslapā publicēts tiesībsarga komentārs, kas sniegts jau 2014. gadā, kurā, cita starpā, teikts: «Denacionalizēto namu īrniekiem gandrīz 20 gadu garumā valsts ir noteikusi saudzējošu režīmu un sniegusi atbalstu. Valstij nav pienākums nodrošināt šādu atbalstu mūžīgi. Pamatā valstij palīdzība mājokļu jautājumos jāsniedz tikai sociāli mazaizsargātām personām, kuras objektīvu iemeslu dēļ nespēj sevi nodrošināt ar mājokli.»
Tajā pašā laikā diemžēl biedrība Ausma ir pārliecināta, ka viņu atbalstītajai mērķgrupai atbalsts pienākas uz mūžīgiem laikiem, turklāt visās paaudzēs. Kad valsts tam mēģina pielikt punktu, tad, protams, tiek runāts par genocīdu, aizmirstot, ka pārejas periods nevar kādreiz nepāriet.
