Ainiņa no kādas lielas govju fermas Anglijā, kurā pārsvarā strādā viesstrādnieki, bet maiņas vadītājs ir latvietis. Kādu dienu fermas saimnieks paziņo, ka viņam nepieciešami darbinieki veterinārijas nodaļā.
Bariņš viesstrādnieku piesakās, un viņiem tiek noorganizēti dažu nedēļu kursi, pēc kuriem fermas saimnieks iegūst sertificētus apsēklotājus. Bez liekas birokrātijas darba tirgus reaģē uz pieprasījumu. Un tagad iedomājieties Latviju šādā situācijā. Cik ilgs laiks paietu, lai, pirmkārt, izveidotu apmācības programmu, lai to akreditētu, lai radītu noteikumus, kas šo programmu pieskatīs? Tik ilgs, ka jādomā, vai vieglāk nav studēt veterināriju augstskolā. Bet pēc studijām augstskolā diez vai šaura specializācija fermā absolventu interesēs. Viņš būs pārāk daudz sevī ieguldījis naudas un laika.
Ir tik daudz profesiju Latvijā, kurās prasām neadekvāti ilgas studijas. Prasām, lai vismaz 16 gadus no savas dzīves cilvēks sēdētu skolas solā. Pretī bieži iegūstam apstulbušu absolventu, jo vēlmes nesakrīt ar iespējām. Augstskolas diploms nav brīvbiļete uz labu darbu, pēc tā iegūšanas viss tikai sākas. Piemērs no dzīves – kāda universitātes absolvente pēc studijām pieteicās uz biroja administratores vietu, augstākā izglītība, protams, bija viena no prasībām. Viņa nezināja, ka pirmajā dienā būs jāsāk ar kafijas krājumu papildināšanu. Četrus gadus studējot, par to neviens lekcijas nelasīja, neviens nestāstīja, ka jāsāk patiešām būs no nulles.
Šajā mainīgajā un digitālajā laikā ir tik maz profesiju, kurās pilnībā iespējams studentu sagatavot darbam, tādēļ darba devējs absolventu vai nu sagatavo, vai salauž.
Domāju, ka atslēgas frāze šajā jautājumā – ir jāpieslēdz smadzenes. Kaut gan tā varētu būt viena no mūsu nacionālajām rakstura īpatnībām – mums vajag, lai kāds Lielais brālis atzīst, ka tā drīkst darīt, lai iedod vadlīnijas, regulas. Brāļi mums ir bijuši dažādi – no austrumiem, no rietumiem. Atmiņā iespiedusies karikatūra, kurā tiek kariķēta audzināšana ģimenē. Bērnībā vecāki atvasei, kura izrāda iniciatīvu, jautā, vai viņa nevar darīt kā visi un neatšķirties? Bet, kad paaudzies, prasa bērnam, vai viņam savas galvas uz pleciem nav, kāpēc dara kā visi pārējie?
Latvijas saspringtā darba tirgus situācijā nepieciešami gan īstermiņa, gan ilgtermiņa risinājumi. Būvniecības nozare ziņo, ka «spaiņu nēsātāji» būvlaukumā tagad pieprasa darba algā 1000 eiro uz rokas. Ir grūti atrast motivētus vienkāršā darba darītājus, un ukraiņu viesstrādnieki ir bijis būvniekiem viens no risinājumiem. Manuprāt, tas ir saprātīgs un labs īstermiņa risinājums. Sabiedrībai un likumdevējiem vajadzētu saprast, ka starp viesstrādniekiem un bēgļiem nav liekama vienādības zīme. Viesstrādnieks atbrauks, sapelnīs naudu un aizbrauks. Bēglim mums ir jānodrošina zināms dzīves komforts.