Nacionālās apvienības virzītie grozījumi Darba likumā paredz, ka darba devēji nedrīkst izvirzīt nepamatotas prasības par svešvalodu zināšanām. Grozījumus vakar Saeima nodevusi izskatīšanai Sociālo un darba lietu komisijai.
Tiesa, nav saprotams, kādēļ grozījumi aprobežojas tikai ar ierobežojumiem svešvalodu prasmēm, varētu taču arī noteikt, lai nepamatoti neprasa autovadītāja apliecību, lai neizvirza nepamatotas prasības par augstāko izglītību utt. Ja ironiju met pie malas, tad šie grozījumi to apstiprināšanas gadījumā varētu nozīmēt nemitīgus tiesvedības procesus. Jo teju ikvienā gadījumā varēs sūdzēties par nepamatotām svešvalodu prasībām. Un darba devējs varēs taisnoties, ka nav kamielis un viņam tiešām darbam nepieciešamas šādas prasmes. Un tad gudri vīri un sievas vērtēs, vai tiešām valodu vajag zināt vai nē. Izklausās diezgan absurdi un «atsit» padomju laikus.
No kurienes šī vēlme pēc pārmērīgās regulācijas privātajā sektorā, pat iejaucoties tajā, kādas prasības saviem darbiniekiem izvirza darba devējs? Vai gadījumā ne no tiem pašiem padomju laikiem? Varbūt šīs lietas tomēr vajadzētu uzticēt pašam darba tirgum? Proti, darba tirgus ātri vien pats izskaudīs nepamatotas prasības, jo vienkārši nebūs iespējams atrast piemērotus kandidātus. Piemēram, kāpēc aizliegt darba devējam prasīt apkopējai japāņu valodas zināšanas un doktora grādu ķīmijā? Ja uzņēmējs tādu «kadru» tirgū var atrast, kāpēc ne? Ja nevar, būs aplauziens un prasības ātri vien saruks. Bez kāda ārēja regulējuma.
Ja runājam par nepamatotām krievu valodas zināšanu prasībām, tad ļoti grūti saprast, kas ir pamatots un kas nē. Vai viesmīlim uz tūristiem, tostarp no Krievijas, orientētā restorānā prasīt elementāras zināšanas krievu valodā ir pamatoti vai nē? Kurš un pēc kādiem kritērijiem to izsvērs? Vai, piemēram, plastiskās ķirurģijas klīnika, kas sniedz eksporta pakalpojumus Krievijas un NVS tirgum. Visticamāk, darba devējs plastiskajam ķirurgam izvirzīs primāri profesionālas prasības (iespējams, saziņai ar pacientu, nodrošinot tulku), bet vidējam medicīniskajam personālam varētu būt saistošas arī krievu valodas zināšanas. Un to prasīt ir darba devēja tiesības, un būtu diezgan absurdi tagad kādam no malas vērtēt, vai šādā klīnikā prasība māsiņai zināt krievu valodu ir vai nav pamatota.
Kāds noteikti teiks, ko nu runāt par tik specifiskām darba vietām, nepieņemami ir tas, ka Rimi lielveikalā pārdevējiem prasa krievu valodas zināšanas. Bet, ziniet, tā nav tiesa. Tikko aplūkotā Rimi mājaslapas vakanču sadaļa liecina, ka pārdevējiem tiek izvirzīta vienīgi (!) latviešu valodas zināšanu prasme. Tas nozīmē, ka tirgus patiešām pats sakārto izvirzāmo prasmju lietu. Un viens no lielākajiem lielveikalu tīkliem bez kāda ārēja regulējuma tirgus spēku ietekmē pats ir sapratis, ka pārdevējiem svešvalodas nav jāprasa. Uzticēsimies tirgus spēkiem arī turpmāk.
