Nedrīkst strādāt bez līguma, nedrīkst maksāt algu aploksnēs. Par to nav nekādu šaubu, un vainīgie, protams, ir jāsoda. Tikai, kas ir vainīgie?
Ar pašreizējo Veselības aprūpes finansēšanas likumu tiek pateikts, ka vainīgi ir tie, kas strādā «pa melno», bez līguma un attiecīgi nemaksā sociālo nodokli, tādēļ viņiem nepienākas visi tie paši labumi, kas sociālā nodokļa maksātājiem. Diezin vai tā ir pati pareizākā pieeja. Jo darba tirgū par nodarbināšanu bez līguma un nodokļu nenomaksu tomēr primāri atbildīgs ir darba devējs, kas darba tiesiskajās attiecībās tiek uzskatīts par stiprāko pusi. To paredz arī Darba likums.
Kāpēc nebūtu pareizi sodīt darba ņēmējus, kas strādā melnajā ekonomikā, īpaši jau, liedzot piekļuvi veselības aprūpei? Jo tie, kas šādi strādā, bez nodokļiem, absolūtā vairumā gadījumu jau tā pieder pie sociāli neaizsargātām grupām, ir ar sliktu izglītību un zemām prasmēm. Īsāk sakot, tie ir darbinieki, kas ir viegli aizstājami un kuriem ir ļoti grūti darba tirgū diktēt savus noteikumus. Jāatzīst, ka ne jau tie, kam ir laba izglītība, augsta konkurētspēja un spēcīga pašapziņa, ļauj, lai darba devējs viņus «čakarē», kaut ko nesamaksā un nodarbina uz pazemojošiem nosacījumiem. Tie strādājošie, kas nodarbināti bez līguma, lielākajā daļā gadījumu nepieder pie tā dēvētajām spēcīgajām sabiedrības grupām, kas spēj par savām tiesībām cīnīties, kas tās vispār pārzina. Un tagad vēl arī citās jomās diskiriminēt šos cilvēkus būtu nežēlīgi.
Vēl jo trakāk ir tas, ka brīžiem interneta dzīlēs atskan balsis, ka nodokļu nemaksātāju bērniem vajadzētu liegt piekļuvi arī valsts apmaksātai izglītībai. Es nekādā gadījumā neaizstāvu nodokļu nemaksāšanu, tas ir noziegums, tikai par to jāsoda īstie vainīgie. Protams, vienmēr var iebilst, ka darba tiesiskās attiecības ir divu pušu vienošanās un darījums. Viens piedāvā strādāt bez līguma, otrs piekrīt. Tātad abi vainīgi. Tomēr līdz galam šajā loģikā kaut kas kārtībā nav. Proti, tā darbojas gadījumos, kad abas līgumslēdzējpuses ir vienlīdzīgas. Taču ir pamatotas aizdomas, ka strādāšanas bez līguma gadījumā tiek izmantots tas, ka darba ņēmējs ir savas tiesības nezinošs, iespējams, tajās pat neieinteresēts un, pats galvenais, – pietiekami nekonkurētspējīgs, lai būtu spiests piekrist ikvienai iespējai nopelnīt. Tādēļ diezin vai kādu pakalpojumu pieejamības ierobežošana, īpaši veselības aprūpē, ir efektīvākais veids, kā cīnīties ar nodokļu nemaksāšanu.
Ja valsts grib ne tikai sodīt darba devēju, bet arī klauvēt pie darba ņēmēja sirdsapziņas, tad vispirms būtu jāsāk ar informēšanu par darba tiesībām, par to, kur vērsties, ja tās tiek pārkāptas. Turklāt te nederēs lieli reklāmas laukumi drukātajos medijos, jo, visticamāk, konkrētā mērķauditorija tos neizmanto. Nav jēgas stāstīt par darba līgumiem un nodokļu nomaksu tiem, kam tas viss ir un šķiet pašsaprotami. Lielais izaicinājums ir sasniegt un uzrunāt tos, kam darba tiesības ir tukša skaņa. Te būtu darbs sociālajiem darbiniekiem un Nodarbinātības valsts aģentūrai.
