Cik labi, ka ir ēnu ekonomika! Citādi, kur gan saviem dāsnajiem solījumiem finansējuma avotu rastu politiķi? Tagad viss ir vienkārši un vēlētāju ausīm skan tik ļoti tīkami – palielināsim neapliekamo minimumu algām un pensijām, būtiski paaugstināsim skolotājiem un mediķiem algas un naudu iegūsim, no visa spēka apkarojot ēnu ekonomiku.
Tas, protams, ir jādara, un labi, ka ir tāda politiskā griba. Taču jautājums paliek –cik ir iespējams izcelt, piemēram, viena gada laikā no ēnām? Ēnu ekonomikas pētnieks Arnis Sauka teic, ka ideālā gadījumā pie pārdomātas un gudras stratēģijas viena gada laikā ēnu ekonomiku iespējams samazināt par 3%. Tālāk jau progress būs niecīgāks, pa pusprocentam, kamēr sasniegs 12%, kas ir tolerējamis līmenis, jo nevienā valstī ēnu ekonomika nav nulles līmenī. Ja pašlaik ēnu ekonomika tiek lēsta 1,5 miljardu eiro apmērā, tad 3% būtu 45 miljoni eiro, tas, protams, ir gana daudz, bet nekādā gadījumā nenosedz visus politiķu solījumu apmērus. Turklāt, lai gada laikā samazinātu ēnu ekonomiku par 3%, ir jāizstrādā ļoti skaidrs rīcības pāns, jāuzlabo institucionālā sadarbība, skaidro A. Sauka.
Tā ka nākamā gada laikā, labākajā gadījumā, šādu plānu var izstrādāt un sākt ieviest dzīvē, bet augļi varētu būt vien, sākot no 2020. gada. Līdz ar to paziņot, ka nākamajā gadā iespējami kādi brīnumi, kurus ļaus paveikt ēnu ekonomikas apkarošana, ir vienkārši cilvēku mānīšana jeb pārspīlēti augsts iepriekšējās valdības darba novērtējums. Pētnieks uzsver, ka ēnu ekonomikas apkarošana un mazināšana ir vesels pasākumu komplekss, nepietiek tos tikai definēt, tie vēl jāiedzīvina. Turklāt līdztekus VID represīvajam darbam tiem jāietver gan institucionālā sadarbība starp dažādām ministrijām, gan sadarbība un vienošanās ar nozarēm. Jābūt skaidrībai, kādus labumus valsts var piedāvāt godīgiem nodokļu maksātājiem salīdzinājumā ar blēžiem.
Pats grūtākais un laikietilpīgākais process, bez kura gan neiztikt, ir sabiedrības domāšanas maiņa, panākot, ka nodokļi netiek uztverti kā ļaunums un sods, bet gan, ASV Augstākās tiesas tiesneša Olivera Vendela Holmsa (1841.–1935.) vārdiem runājot, tā ir cena, kuru maksājam par dzīvi civilizētā sabiedrībā. Nepārprotiet, tas, ka politiķi deg nepacietīgās trīsās ķerties pie ēnu ekonomikas apkarošanas, ir lieliski, vēl labāk būtu, ja tam sekotu arī prasme to izdarīt un skaidrība par veicamajiem pasākumiem. Tas, pret ko gribas iebilst, ir savu finansiāli nepaceļamo solījumu izpildes pamatošana ar ēnu ekonomikas apkarošanu, kas būs iespējama jau rīt uz pusdienlaiku. Tas ir sarežģīts un laikietilpīgs process. Tas nenotiek tā, ka ar rītdienu mēs pastiprināti sūtām VID kontrolēs un, hops!, pusotrs miljards eiro no ēnām ieripo gaismā jeb valsts budžetā. Uzstājot uz šīs nelāgās parādības mazināšanu, vienlaikus neļausim sevi apmuļķot par simtiem miljoniem eiro, ko tūlīt iegūsim. Ideālā gadījumā tie ir 3% gadā, ja ir radīti tam nepieciešamie priekšnoteikumi.
