Sekojot pērn uzņemtajam kursam, dzīvokļu cenas galvaspilsētā arī šogad gatavojas turpināt kāpt. Kā DB jau skaidroja (06.03.2018.), iekārojamākie kumosi galvaspilsētas mājokļu tirgū un līdz ar to visvairāk pakļauti cenu kāpumam ir un paliek dzīvokļi jaunajos projektos. Tas nav nekas pārsteidzošs.
Daudz interesantāks ir fakts, ka joprojām cenu spēj noturēt un pat izrādīt spēcīgu izaugsmi padomju laika sērijveida daudzdzīvokļu namu mitekļu darījumi. Tādos mikrorajonos kā Bolderāja, Vecmīlgrāvis, Ķengarags cenu kāpums gada laikā pat pārsniedzis desmit procentus! Tas pārsteidzis pat nekustamo īpašumu kompāniju ekspertus, kuri negaidīja tik lielu cenu lēcienu padomju dzīvojamā fonda segmentā. Pieprasījums uztur cenu labā līmenī, neskatoties uz problēmām ar šo māju siltināšanu, kas Rīgā notikusi īpaši kusli. Protams, var diskutēt par to, vai vienmēr siltināšanas projekti notiek tikai un vienīgi iedzīvotāju interesēs. Un iedzīvotāju vēsums pret iespēju siltināt droši vien skaidrojams arī ar sabiedrības novecošanos – cilvēkiem gados, cilvēcīgi saprotams, nerūp apkures izmaksu teorētisks ietaupījums nākotnē. Iemesls pircēju interesei par vecā dzīvojamā fonda artefaktiem nav noplacis, lai gan pie šīm ēkām parasti nav atbilstošu automašīnu novietņu, pagalmi nav labiekārtoti atbilstoši mūsdienu prasībām, rēķini par siltumu bieži ir ievērojami lielāki nekā jaunajos projektos. Nemaz nepieminēšu to, ka ik pa laikam aktualizējas temats par šo māju paredzamo kalpošanas laiku, kas pārskatāmā nākotnē bez ieguldījumiem nama remontēšanā tuvojas beigām. Un, visbeidzot, šie nami vienkārši ir pretrunā mūsdienu izpratnei par estētisku mājokli.
Tirgus pieprasījums ir spogulis par estētiskajām izjūtām nozīmīgākajām sociālajām problēmām.
Neskatoties uz to visu un vēl daudziem citiem te neminētiem argumentiem, arvien nozīmīgāku daļu nekustamo īpašumu tirgū veido dzīvokļi sērijveida namos pilsētas mikrorajonos. Vai tas liecina par to, ka mājokļu pircēji Rīgā sirgst ar nostalģiju smagā formā pēc padomju laikiem un toreizējiem dzīves kvalitātes standartiem, šo ilgu vārdā ar baudu ikdienā paciešot visus nupat uzskaitītos sērijveida māju un veco mikrorajonu vides acīmredzamos trūkumus? Tirgus spēlētāji prognozē, ka tuvākajos gados pircēju alkas pēc mitekļiem vecajos mikrorajonos nemazināsies, gluži pretēji, šādu dzīvokļu cena par 70 procentiem pietuvosies 2007. gada līmenim (pašlaik sasniegti aptuveni 53%). Kā izskaidrot šādu aizraušanos ar iepirkšanos neērtajos mikrorajonos, dodot priekšroku betona godībai un noliekot malā iespēju izvēlēties mūsdienīgu dzīves vidi, ja reiz ir nonākts pie lēmuma iegādāties jaunu mitekli?
Atbilde ir – naudas pieejamība. Dzīvokļus, arī piesauktajos mikrorajonos, parasti tomēr pērk, cenšoties uzlabot dzīves apstākļus. Cilvēki vienkārši iegādājas to, ko var atļauties. Iespējams, iemesls ir gan atalgojuma reālais līmenis, gan tas, ka daļa strādājošo joprojām saņem pelēko algu, bet bankas, izvērtējot kredīta piešķiršanu, aploksnes vērā neņem. Līdz ar to tirgus pieprasījums ir spogulis par estētiskajām izjūtām nozīmīgākajām sociālajām problēmām.
