Šodien pie DB abonentiem dodas projekta Biznesa Plāns nu jau ceturtais izdevums, kas šajā reizē veltīts Zemgalei. Tā esot Latvijas maizes klēts. Un reizē pesticīdu un minerālmēslu katedrāle, kuras zvani skan līdz pat Baltijas jūrai un vēl tālāk.
Žurnālā Biznesa Plāns esam centušies paskatīties uz Zemgales reģionu ar citām acīm un redzēt pāri graudu torņiem, graudaugu eksporta rekordiem un graudkopības kooperatīvu apgrozījuma dinamikai. Esmu jau rakstījis, ka Latvijā ir viena lauksaimniecības politika, bet lauksaimniecības ir divas dažādas. Viena ir sākums tā saucamajiem «kvalitātes kritērijiem» atbilstošas pārtikas audzēšanai, mijiedarbojoties ar pesticīdu, minerālmēslu un ĢMO saturošas lopbarības industrijām, bet otra – bioloģiskā lauksaimniecība – ir stāsts par sadarbību ar dabu, gādājot par cilvēkam un videi draudzīgas pārtikas radīšanu.
Zemgale esot Latvijas maizes klēts. Un reizē pesticīdu un minerālmēslu katedrāle.
Latviski par augu aizsardzības līdzekļiem dēvētās indes ir maizes klaipa sākums konvencionālajā lauksaimniecībā. Vielas, kas pašlaik tiek brīvi lietotas, ne tikai izraisa onkoloģiskās saslimšanas, bet arī plašāk ietekmē cilvēku un vidi – gan dabu, gan dzīvestelpu. Aizbildināšanās ar kaitīgo vielu pieļaujamajām normām pārtikā ir liekulīga visaugstākajā politiskajā līmenī. Tāpat kā Latvijas bezseguma apņēmība vārdos strādāt videi draudzīgāk (plašāk – 21.03. DB). Mūsu valsts attieksmi labi raksturo pērnā gada piedzīvotais fiasko sabiedrības centieniem no lauksaimnieku kaitīgo ķimikāliju arsenāla izslēgt glifosātu. Pret atļaujas pagarināšanu šim nezāļu nāveklim parakstījās vairāk nekā miljons Eiropas Savienības iedzīvotāju. Un tomēr Eiropas Komisija vieglu roku glifosāta lietošanas atļauju pastiepa garumā uz vēl vismaz pieciem gadiem. Tajā sava artava bija arī mūsu Zemkopības ministrijai, jo arī Latvija balsoja par atļaujas pagarināšanu. Līdz ar to jebkādi centieni izrādīt savu zaļās Latvijas vesti no šīs iestādes puses ir uztverami ar ļoti lielu skepsi. Dažas valstis apsver iespēju glifosātu aizliegt lietot nacionālā līmenī, kamēr Latvija turpina cept glifosāta raušus. Zīmīgi, ka šonedēļ EK devusi svētību vācu Bayer un amerikāņu Monsanto precībām ar daudzmiljardu pūru.
Zīmīgi arī, ka tieši šodien Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija rīko biedru kopsapulci un konferenci «Kopējā lauksaimniecības politika un tās ilgtspējīgā attīstība. Pesticīdu (NE) lietošana Latvijas lauksaimniecībā». Biedrība uzsvērusi, ka nepieciešams rīcības plāns, kā samazināt pesticīdu patēriņu Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas kontekstā. Biedrības vadītājs Gustavs Norkārklis jau agrāk ir aicinājis paplašināt aizsargjoslas ne tikai ūdenstilpēm, bet arī publiskām vietām – skolām un arī viensētām, atbrīvojot tās no ķimikāliju ietekmes. Zemgales kontekstā tas ir īpaši nozīmīgi.
Vide nav izaicinājums lauksaimniecības politikai. Ir otrādi. Lauksaimniecība izaicina vidi. Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis vides prasību pastiprināšanos nosaucis par «apdraudējumu Latvijas lauksaimniecībai» un lauksaimniekus biedē ar frāzēm, ka pēc 2020. gada «apdraudējumi būs krietni vien lielāki», tāpēc Eiropas Savienības un Latvijas zemniekiem «tuvojas cunami». Iespējams, šis cunami atnesīs likumsakarīgus grēku plūdus. Izdzīvos tie, kas nebūs iekrampējušies vecās pesticīdu-minerālmēslu kultūras drupās.
?http://www.db.lv/diskusija/vai-bio-partikas-uzvaras-gajiens-latvija-turpinasies