Populārajā sociālās žurnālistikas izdevumā Medium kāds ražīgs autors ir izkritizējis kapitālismu laukā no panckām – ka tas ir novecojis, jo nespēj atrisināt tādas cilvēcei eksistenciālas problēmas kā lēta, tīra enerģija, vispārējā izglītība, pieejama veselības aprūpe utt.
Kā pierādījumu kapitālisma anahronismam autors piesauc Francijā bāzēto Starptautisko kodoltermisko eksperimentālo reaktoru jeb ITER, kas ir vērienīgs starpvalstu projekts, lai padarītu kodolsintēzi par drošu un videi draudzīgu enerģijas avotu. Arguments ir – lūk, šādu globāli eksistenciālu mērķi sasniegt nav apņēmies, teiksim, McDonald’s ar Apple, bet gan starpvaldību konsorcijs.
Uzreiz jānorāda, ka arguments ir pievilkts aiz matiem, jo saskaņā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas informāciju (Latvijas zinātniskās institūcijas arī piedalās šai projektā) ITER cita starpā kalpo arī kā prototips nākotnes komerciālajiem reaktoriem. Tas nozīmē, ka tīro, drošo enerģijas tehnoloģiju jau sākotnēji nav paredzēts paturēt kā publisku monopolu, bet gan nodot brīvā tirgus jeb kapitālisma ziņā.
Turklāt lamāt kapitālismu par enerģētikas, vides, sociālajām un pat par ekonomiskajām problēmām ir lieki. Kapitālisms nav panaceja pilnīgi jebkam, bet gan efektīvākais mums zināmais ekonomikas modelis, kas balstās ražošanas līdzekļu privātīpašumā. Tas arī viss. Kapitālisma mērķis ir peļņa no ieguldītā kapitāla, un neviena cita sistēma to nesasniedz tik efektīvi. Un grozies, kā gribi, bet ieguldījumu atdeve būs fundamentāla nepieciešamība vienmēr un visam.
Kapitālisms nav panaceja pilnīgi visam, bet gan efektīvākais mums zināmais ekonomikas modelis, kas balstās ražošanas līdzekļu privātīpašumā.
Tādēļ arī ITER mērķis ir inovatīvo enerģijas tehnoloģiju, kad nu tā būs izstrādāta, ieviest tirgū, jo ITER daudzu miljardu izmaksas tomēr ir investīcija un tā vislabāko atdevi un turpmāko attīstību nesīs tieši brīvajā tirgū. Proti, tiklīdz kontrolēta kodolsintēze būs darbībā pierādīta tehnoloģija, tās labākais īstenojums ar visiem tautsaimnieciskajiem un sociālajiem ieguvumiem būs rodams brīvajā tirgū.
Pēc iepriekš teiktā par kapitālisma neaizstājamo lomu sabiedrībā ir gan jāpiekrīt novērojumiem, ka sevišķi mūsdienu globālo problēmu priekšā tik tiešām pieaug un mainās publiskā sektora loma, lai gan tas nekādi nekompromitē kapitālismu. Vienkāršākie piemēri tam ir valdību publiskie iepirkumi un industriju regulējumi, ar kuriem bizness tiek vadīts politiski nosprausto mērķu virzienā, atstājot konkrētos risinājumus tirgus ziņā.
Un tādi starpvaldību projekti kā ITER vai Eiropas kodolpētījumu centrs CERN ir problēmu risinājumu sarežģītajā galā, radot nudien kolosāli vērienīgu pētniecības bāzi vienlīdz vērienīgu globālo problēmu risināšanai. Bet nu un tad, ka tās ir starpvaldību, nevis korporāciju investīcijas? Tā galu galā ir klasika, ka publiskais sektors nodrošina fundamentālās pētniecības bāzi, un tieši tas, lai arī nebijušos mērogos, šajos projektos notiek. Turklāt finansēts tas tiek pārsvarā ar kapitālistu samaksātajiem nodokļiem, ja neskaita nosacīti kapitālistiskās Ķīnas un Krievijas piedalīšanos.
