Rietumos vērojamajā nervozumā nav vainojami ne migranti, teroristi, masoni, Tramps, kapitālisms, ne Brisele vai Krievija un pat ne valdība. «Vainīgs» ir Gordons Mūrs. Bet – nešaujiet uz pianistu! Kādreizējais pusvadītāju ražotāja Intel vadītājs 1965. gadā vienkārši nosauca vārdā acīmredzamo – ka datu apstrādes jauda zināmos laika periodos pieaug ģeometriskā progresijā. Vēlāk viņš konstatēja, ka šis periods ir divi gadi, un te nu mēs esam.
Tehnoloģiju nodrošinātā globalizācija un dažnedažādi komunikācijas brīnumi, par kuru praktizēšanas mēģinājumiem vēl pirms dažiem gadu desmitiem liktu trakomājā, bet vēl drusku senāk dedzinātu uz sārta, ir mainījuši visu – kā mēs sazināmies, pārdodam, pērkam, strādājam, flirtējam, ceļojam un ko tik vēl ne. Attiecīgi ir mainījies arī darba tirgus, ražošana, ekonomikas struktūra vispār, tāpat izglītība, elektorāta grupu gaidas un politiķu dienas kārtība.
Skaidrības labad jānorāda, ka es neesmu materiālists. Drīzāk tā ir ideju vēsture, kas zināmā spriedzē ar materiālajiem faktoriem man personīgi atklāj arī vispārīgi komunicējamu jēgu. Materiālie faktori vieni paši ne tuvu nav pietiekami ne dzīves jēdzīguma, ne nejēdzīguma uzstādījumam, tomēr nesapratne par tiem ir Rietumu frustrācijas, fobiju un arī dažu elektorālo izvēļu pamatā.
Pati G. Mūra savulaik vadītā kompānija ir paziņojusi, ka slavenajā Mūra līknē ir paredzamas korekcijas, jo skaitļošanas jaudas ģeometriskās progresijas periods paildzinās. Atļaušos tomēr norādīt, ka datu uzkrāšanas un apstrādes ātrums un līdz ar to arī sociālekonomisko pārmaiņu temps pasaulē jebkurā gadījumā saglabājas pat neaptverami straujš.
Labā ziņa šai nebeidzamajā datu juceklī tika pausta nesenajā DB rīkotajā Biznesa prognožu 2018 konferencē «no zirga mutes». Proti, ar Londonas fondu biržu saistītās datu apstrādes kompānijas Elite digitālo pakalpojumu šefs Džordano Sassaroli dalījās ieskatā, kurā balstās arī viņa kompānijas biznesa modelis – ka ir mainījušies laikmeti un mēs no informācijas un zināšanu laikmeta esam iegājuši «pēczināšanu» laikmetā. Tajā noteicošās ir nevis informācijas daudzumā balstītas zināšanas, bet gan izlēmība, rīcība un cilvēka inteliģence. Faktiski – skaidra ideja par to, kas tu esi un ko tu dari.
Būtisks nav datu apjoms, bet gan tavam konkrētajam lēmumam nepieciešamie dati. Tāpēc īpašnieciska attieksme pret datiem, tos krājot grēdās, ir lieka, jo rada datu inflāciju. Saskaņā ar Dž. Sasaroli analīzi, mūsdienu aktualitāte nav datu īpašums, bet gan datu aizsardzība – kuram kādi dati ar kādiem noteikumiem tiek uzticēti, bet citādi tie ir brīvi. Uz to ir vērsta arī ES Vispārīgā datu aizsardzības regula, kas stājas spēkā nākamgad.
Pastāvīgi jaunradīto datu daudzumu aptvert ir bezcerīgi, un burtiski traki ir pret to cīnīties ar jebkādas nokrāsas sazvērestības teoriju tādas cīņas ideoloģiskajā fonā. Pie skaidras saprašanas palikt var, vienīgi apzinoties, ko tad es tiešām gan ar konkrētajiem darba pienākumiem, gan ar savu plašāko aicinājumu un dzīvi vispār daru. Vēl vairāk datu tam nepalīdzēs.
