Latvijā pērn attālināti strādājošo darbinieku īpatsvars veidoja 2,1% no kopējā strādājošo skaita, kas ir mazāks līmenis nekā Eiropas Savienībā (ES) un eirozonā vidēji, liecina ES statistikas pārvaldes Eurostat publiskotie dati.
Jāmin, ka Lietuvā pērn attālināti strādājuši 2,6% no kopējā strādājošo skaita, bet Igaunijā – 5,9%. Visaugstākais attālināti strādājošo īpatsvars pagājušajā gadā fiksēts Nīderlandē (13,7% no kopējā strādājošo skaita), Luksemburgā (12,7%), Somijā (12,3%), Austrijā (9,5%), Dānijā (8,6%) un Slovēnijā (7,2%).
Neiedziļinoties varētu šķist, kāpēc gan šāda ekstra kā strādāšana attālināti vispār ir pieminēšanas vērta un vai tas kaut ko liecina par ekonomiku. Taču attālinātais darbs gana daudz pasaka par ekonomikas struktūru. Jo tas ir iespējams tikai tā sauktajās gudrajās nozarēs, kas pārsvarā ir informāciju un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), un radošajās jomās, piemēram, rakstveida tulkošanā. Skaidrs, ka attālināti nevar strādāt apkalpojošā sfērā, kur darbs ir ar klientiem, tāpat arī ražošanā. Tādējādi attālināti nodarbināto īpatsvars noteikti liecina par to, kādas nozares dominē konkrētajā tautsaimniecībā un cik liels un attīstīts ir IKT sektors.
Attālinātais darbs ir viena no pazīmēm, cik gudra, ja tā drīkst teikt, ir konkrētās valsts tautsaimniecība.
Ar spēcīgu IKT attīstību arī skaidrojams salīdzinoši lielais šādi strādājošo īpatsvars Igaunijā, kas ir augstāks nekā ES vidēji. Zīmīgi, ka vismazākais īpatsvars attālināti nodarbināto ir Bulgārijā (0,3%), Rumānijā (0,4%), Kiprā (1,2%) un Horvātijā (1,4%), kas vērstas uz tūrismu un kur nedominē augstās tehnoloģijas. Jāuzsver, ka strādāšana attālināti nav pašmērķis, uz kuru būtu jatiecas ekonomikai vai nodarbinātības politikai. Tā drīzāk ir viena no pazīmēm, cik gudra, ja tā drīkst teikt, ir konkrētās valsts tautsaimniecība. Protams, tas raksturo arī darba devēju elastības pakāpi.
Latvijai būtu svarīgi attīstīt šādas gudrās nozares, kurās cilvēki var strādāt attālināti, jo tas daudzējādā ziņā sekmētu arī lauku neiztukšošanos. Proti, gudrajās nozarēs attālināti strādājošajiem būtu visas iespējas, ja ir vēlēšanās, dzīvot ārpus pilsētām un vienlaikus strādāt labi atalgotu darbu. Tā zināmā mērā ir izeja priekš laukiem un iespēja paturēt savus spējīgākos absolventus, kas tādējādi var strādāt savā profesijā, nepametot dzimtās mājas. Jau pašlaik kā piemēru varu minēt dzimušu rīdzinieku, kurš ir rakstu darbu tulks un kurš, sasniedzis 50 gadu vecumu, pameta galvaspilsētu un pārcēlās uz dzīvi Vecpiebalgā. To izdarīt viņš varēja tikai tāpēc, ka Rīgas darba devējiem nepieciešamos tulkojumus iespējams veikt attālināti, nesēžot uz vietas ofisā.
Faktiski attālināts darbs ir lieliska iespēja dzīvot laukos un saņemt Rīgas algu. Tā ka attālināts darbs nav kāda kaprīze vai neobligāta fīča, bet gan lieliska liecība par ekonomikas attīstību, kā arī viens no reģionālās attīstības instrumentiem.
