11. novembrī, Lāčplēša dienā, pasaule pieminēs simts gadus, kopš beidzās Pirmais pasaules karš. Ja atsauc atmiņā būtiskākos kara cēloņus, tad jāmin daudzo Eiropas lielvaru ekspansionistiskās tieksmes, strīdi par kolonijām, teritoriālās pretenzijas, dažādu alianšu veidošana.
Kāpēc par to ir vērts domāt 100 gadus vēlāk? Jo mums vajadzētu novērtēt, ka ir tāda Eiropas Savienība, kurai gan var daudz ko pārmest, piemēram, pārliecīgu birokrātiju, taču tā noteikti ir viens no miera un drošības garantiem kontinentā. Jo visas valstis ir ekonomiski, sociāli un politiski tik cieši sapītas kopā, ka nekāda karošana vienai ar otru nav iespējama. Raugoties Eiropas vēsturē, tā ir patiesi unikāla situācija, kuru nedrīkst novērtēt par zemu vai uzskatīt par absolūti pašsaprotamu. Tādēļ kā bīstamas ir jāuztver nacionālistiskās un izolacionistiskās tendences, kas arvien biežāk uzliesmo vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Tas, ka daudzviet vēlēšanās panākumus gūst populisti un idejas, ka varbūt Eiropas Savienība nemaz nav vajadzīga, noteikti nenāk par labu mieram un stabilitātei kontinentā. Gluži kā no vēstures mācību grāmatām pret Eiropas Savienību visvairāk iebilst valstis, kuras vēl arvien nav atkopušās no ekonomiskās krīzes, kā arī cilvēki ar zemu izglītības līmeni un ienākumiem. Ne jau Sorbonnas universitātes profesori balso par Lepēnu Francijā un Humbolta universitātes mācībspēki par AFD Vācijā. Šajā kontekstā tas, par ko būtu jādomā Latvijai, ir aizvien lielāka sociāla iekļaušana un nevienlīdzības mazināšana, jo liels ar dzīvi neapmierinātu, slikti izglītotu un trūcīgu iedzīvotāju slānis ir lieliska augsne dažādiem populistiskiem centieniem.
Populisma panākumu atslēga ir vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, kas iespējamas, jo vainīgie tiek atrasti ārpusē. Vai nu tie ir cittautieši, vai bēgļi, vai Eiropas Savienība, vai globalizācija, vai viss kopā. Nevis es neesmu konkurētspējīgs, bet man kāds ne savējais atņem darbu, nevis man pietrūkst prasmju un izglītības, bet globalizācija mani atstumj, nevis mana valsts nemākulīgi veido ekonomisko politiku un neveic reformas, bet Eiropas Savienība uzspiež ievērot budžeta deficītu, kas neļauj elpot. Tāds ir populisma īsais kurss – likvidēsim vainīgos un iestāsies laimība.
Jāatgādina, ka līdzīgi procesi notika arī starpkaru periodā Eiropā. Tas, ka XXI gadsimtā lielākā daļa Eiropas valstu ir apvienojušās vienā pārrobežu organizācijā, kurai brīvprātīgi deleģējušas daļu savas suverenitātes, nenoliedzami ir liels sasniegums, īpaši, atskatoties 100 gadu senā pagātnē. Kaut vai paša primitīvākā iemesla dēļ – tas izslēdz konfliktu risināšanu militārā ceļā. To ir vērts atcerēties, pieminot Pirmā pasaules kara noslēguma 100. gadadienu.
