Obligātās iepirkuma komponentes (OIK) atcelšana pēdējā laikā nenoliedzami kļuvusi par vienu no apspriestākajiem tematiem, sevišķi kopš šā gada janvāra, kad Saeima atbalstīja lēmuma projektu, kurā deputāti aicināja Ekonomikas ministriju (EM) steidzami izstrādāt tiesību aktus OIK atcelšanai no šā gada 31.marta.
Viedokļi par to, kas īsti noteiktajā termiņā jāpaveic, gan dalījās. Nozares pārstāvji, eksperti un arī paši deputāti Saeimas lēmumu interpretēja dažādi - vieni no EM gaidīja tikai plānu, citi cerēja, ka trīs mēnešu laikā ministrija spēs šo gadiem sasāpējušo jautājumu atrisināt pilnībā, pārtraucot staciju atbalstu un uz visiem laikiem iznīcinot OIK. Noteiktais termiņš ir pagājis, un aprīlis pienācis bez īpašiem pārsteigumiem, liekot secināt, ka OIK no mūsu elektroenerģijas rēķiniem tik ātri nepazudīs. Lai gan liela daļa sabiedrības ar šo situāciju, visticamāk, nav mierā, nedrīkstētu aizmirst, ka jautājums ir neviennozīmīgs, jo, strauji atceļot OIK, var nākties saskarties arī ar vairākiem riskiem. Jau iepriekš vēstīts, ka OIK atcelšana varētu radīt ne tikai strauju siltumenerģijas tarifu pieaugumu, bet arī iedragāt ārvalstu investoru uzticību un ieraut valsti miljoniem vērtās tiesvedībās. Tāpat, pārtraucot atbalstu elektroenerģijas ražotājiem, aktualitāti saglabā arī jautājums par atjaunojamo energoresursu turpmāko nākotni un Eiropas mērķu izpildi.
Jāsaka, ka skaļu solījumu par OIK atcelšanu un elektroenerģijas rēķinu samazināšanu priekšvēlēšanu laikā publiskajā telpā netrūka, taču šobrīd, iepazīstoties ar reālo situāciju, atsevišķu deputātu entuziasms, šķiet, ir noplacis. DB jau ziņoja, ka 26. martā Ministru kabinets noraidīja EM sagatavoto likumprojektu OIK atcelšanai no 31. marta un šobrīd ministrija strādā pie jauna uzdevuma - izstrādāt priekšlikumus alternatīviem rīcības virzieniem elektroenerģijas obligātā iepirkuma jautājuma risināšanai. Lai vai kā, turpinot diskutēt par OIK atcelšanu, būtu jāpatur prātā - pirms izmest mēslainē veco, vietā būtu nepieciešams kaut kas cits. Izaicinājumu un risku netrūkst, jo sava daļa taisnības ir gan tiem uzņēmējiem, kuri paši sev nezināmu iemeslu dēļ spiesti subsidēt citus tādus pašus uzņēmējus, gan komersantiem, kuri, paļaujoties uz valsts izstrādātajiem normatīvajiem aktiem, ieguldījuši laiku un naudu, attīstot savu biznesu. Rast atbildi uz to, kurš šajā gadījumā ir labais, bet kurš - ļaunais, ir praktiski neiespējami, jo esošā sistēma ir neviena cita kā pašas valsts radīta. Tieši tāpēc arī atbildība par izveidojušos situāciju būtu jāuzņemas valstij, rodot risinājumus gan konkurētspējīgas elektroenerģijas gala cenas nodrošināšanā un investīciju vides uzlabošanā, gan izstrādājot mehānismus zaļās enerģijas attīstīšanai.
