Būvniecības nozare straujiem soļiem tuvojas ģenerālvienošanās noslēgšanai. Līdz 3.augustam ģenerālvienošanos ir atbalstījuši jau 247 būvniecības uzņēmumi, kuru kopējais apgrozījums veido 682 miljonus eiro jeb 96% no ģenerālvienošanās noslēgšanai nepieciešamā apgrozījuma apjoma.
Lai ģenerālvienošanās stātos spēkā, tā jāatbalsta uzņēmumiem ar kopējo apgrozījuma apjomu 713 miljonu eiro. Ģenerālvienošanās paredz visai nozarei noteikt minimālo atalgojumu 780 eiro (bruto) apmērā. Tās parakstīšanas gadījumā neviens būvniecības uzņēmums Latvijā saviem darbiniekiem nevarēs maksāt mazāk par minēto summu. Tas ir ļoti būtisks solis ēnu ekonomikas mazināšanas virzienā, jo līdz šim būvniecības nozare bija viena no tām, kurās aplokšņu algas ir visizplatītākās. Visā šajā stāstā visinteresantākais un pozitīvākais šķiet tas, ka par ēnu ekonomikas mazināšanu visaktīvāk iestājās pati nozare.
Tieši godīgie uzņēmēji bija tie, kas sāka aktīvi virzīt gan ģenerālvienošanās noslēgšanu, gan iestājās par elektroniskā darba laika uzskaites sistēmas ieviešanu. Tas ir labs piemērs citām nozarēm un liecība par to, ka ēnu ekonomiku visefektīvāk var apkarot nevis uzraugošās valsts institūcijas, bet gan pašas nozares.Diemžēl citām nozarēm ar šādas ģenerālvienošanās noslēgšanu tik labi nesokas. Piemēram, mazumtirdzniecības nozare, kas arī ir viena no līderēm aplokšņu algu maksāšanā, ir visai skeptiska par šādu iespēju, jo spēlētāji ir pārāk dažādi un nebūšot iespēju panākt vienošanos.
Ģenerālvienošanās visaktuālākā varētu būt tieši tur, kur ir liels darbaspēka īpatsvars un augsta ēnu ekonomika.
Par ģenerālvienošanās noslēgšanu it kā iestājas arī lielie apsardzes uzņēmumi, taču tikt tālāk par vēlmēm nav sekmējies. Pašlaik šādas vienošanās noslēgšana darba kārtībā ir ēdināšanas nozarei, kurai diezgan neadekvāti vienīgajai pretī tiek solīta samazināta PVN likme.
Galvenie iemesli, kādēļ ģenerālvienošanās, kas ir tik ļoti izplatītas Rietumeiropas valstīs, ir tik neattīstītas Latvijā, ir tas, ka nozares ir ļoti sadrumstalotas un trūkst vienas lielas organizācijas, kas uzņemtos līdera lomu, kā to izdarīja Latvijas Būvuzņēmēju partnerība būvniecības nozarē. Protams, ne mazāk nozīmīgi ir tas, ka citās nozarēs uzņēmējiem acīmredzami trūkst šādas gribas un motivācijas. Protams, ģenerālvienošanās noslēgšana nav pašmērķis, ir virkne nozaru, kur tas vienkārši nav aktuāli, piemēram, IKT joma vai finanšu pakalpojumi.
Ģenerālvienošanās visaktuālākā varētu būt tieši tur, kur ir liels darbaspēka īpatsvars un augsta ēnu ekonomika. Iespējams, valstij Ekonomikas un Finanšu ministrijas personā būtu vērts padomāt par kādiem «burkāniem» uzņēmumiem, kas slēdz šādas ģenerālvienošanās. Darbaspēka ietilpīgajās nozarēs šāda prakse aizsargātu gan strādniekus, kuri lielo algu saņemtu legāli, gan godīgos uzņēmējus, kuriem nebūtu jāsatraucas, ka aplokšņu algu maksātāji pārvilina darbiniekus un uzvar publiskajos iepirkumos.
