Finanšu ministrija ir vienojusies ar sabiedriskās ēdināšanas nozari par nodokļu samazināšanu (PVN likme tiktu samazināta līdz 12%), ja nozarē tiks noslēgta ģenerālvienošanās, kas paredzēs minimālo algu, kas būtu augstāka par valstī noteikto.
Latvijas restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis jau ir paudis savu gandarījumu par samazināto PVN likmi un izteicās, ka nozarei noteikti izdosies noslēgt šādu ģenerālvienošanos. Jāpiebilst, kā šā gada martā ēdināšanas nozarē bija viena no zemākajām vidējām darba samaksām, – 634 eiro, turklāt ap 40% nodarbināto saņēma mazāk nekā valstī noteikto minimālo algu. Tā ka ir pareizi tas, ka minimālās PVN likmes noteikšanai kā priekšnoteikums izvirzīta ģenerālvienošanās noslēgšana nozarē, kas noteikti mazinātu aplokšņu algas.
Tajā pašā laikā ekonomisti vienmēr ir uzsvēruši, ka nodokļiem ir jābūt neitrāliem. Nosakot atsevišķām nozarēm samazinātu PVN likmi, šī neitralitāte pazūd. Turklāt attiecībā uz PVN nodokļu teorija teic: jo mazāk izņēmumu, jo labāk. No teorijas pārejot pie prakses, noteikti parādās jautājums, kādēļ PVN likme samazināta tieši ēdināšanas nozarei, nevis kādai citai? Vai tā ir pirmā prioritāte? Turklāt šādai likmes samazināšanai noteikti būs negatīva fiskālā ietekme, kuru būs jādomā, kā kompensēt.
Tad jau vispār sakām, ka visas nozares, kas noslēgs ģenerālvienošanos, dabūs samazinātu PVN. Kad jau, tad jau.
Viens no argumentiem par labu likmes samazināšanai ir izskanējis tas, ka tiek atbalstīts vietējo produktu patēriņš. Taču tas līdz galam neiztur kritiku, jo restorānos dominē importēti alkoholiski dzērieni, tāpat kā reti kur sastopams Latvijas minerālūdens, piedāvājumā ir Argentīnas liellopa gaļa, Islandes menca utt. Protams, protams, ir restorāni, kas iepērk produktus no vietējiem zemniekiem, taču tā nav vispār pieņemta prakse, un nekādā gadījumā nevar teikt, ka mūsu sabiedriskās ēdināšanas nozare ir balstīta tikai uz vietējiem produktiem.
Tāpat, atšķirībā no viesnīcu pakalpojumiem, nevaram runāt par to, ka ēdināšanas pakalpojumi būtu eksporta pakalpojumi. Līdz ar to atklāts ir jautājums, kāpēc tieši šī nozare kvalificējas pazeminātajai likmei, vai, ņemot vērā negatīvo fiskālo ietekmi, tā ir prioritāte. Protams, var teikt, ka samazinātā PVN likme veicinās ģenerālvienošanās noslēgšanu un ēnu ekonomikas mazināšanu. Taču ēdināšana nav vienīgā nozare, kur ir izplatīta šī sērga, tāda pati ir mazumtirdzniecība un apsardze.
Un vēl pēdējais aspekts, uz ko norāda ekonomisti. Būs gana dīvaini, ja ēdināšanas pakalpojumiem būs pazemināta PVN likme, bet pārtikai nē. Tad svaiga karbonāde būs dārgāka par ceptu. Jāatceras, ka nodokļi ir instruments, ar kuru palīdzību var īstenot dažādus mērķus, piemēram, veicināt konkurētspēju, veikt resursu pārdali, veicināt patēriņu utt. Pagaidām nav īsti skaidrs, kāds mērķis tiks sasniegts, piemērojot pazeminātu PVN ēdināšanas nozarei, kāda būs fiskālā ietekme un galu galā, kāpēc tieši šī nozare.
