Nesen Rīgā notika eiroparlamentārieša un Francijas bijušā Eiropas lietu ministra Alēna Lamasūra lekcija Vai Eiropas vērtības ir universālas?, kas bija interesants, bet reizē arī mulsinošs pasākums. Mulsinošs tāpēc, ka nekādas vērtības tur netika definētas un attiecīgi tām netika veltīta uzmanība.
Lektoram aiz muguras bija novietots Francijas institūta logo ar tajā ietvertajiem brīvības, vienlīdzības un brālības ideāliem ‒ liberté, égalité, fraternité, radot dabisku atsauces fonu. Diskusijai, ko dažāda sociālā, politiskā un ekonomiskā stresa māktajiem mūsdienu eiropiešiem šie ideāli nozīmē un cik vienojoši tie ir, tas tomēr netika izmantots.
Tā vietā lektors ķērās uzreiz pie universāluma jeb pie šo vērtību, lai ko tās arī nozīmētu, eksporta potenciāla, un tas bija kļūdīgi. Vērtību eksports praktiski nozīmē institūciju eksportu, bet institūcijas diemžēl nav viens pret vienu eksportējamas. Var, protams, atskaites punkta vārdā pierunāt vai piespiest otru pusi pārņemt kādu institūciju, tomēr aiz tās stāvošo reālo vērtību formēšanās notiks tikai uz attiecīgās sabiedrības noteikumiem jeb, «franciski» sakot, pēc tajā esošā sabiedriskā līguma.
Latvijā tā ir ar KNAB. Šis birojs ir tāpēc, ka bez tā mūs neuzņemtu NATO, un tas Latvijai ir eksistenciāls jautājums, par ko sabiedrība ir vienojusies. Par šīs institūcijas tiešo mērķi ‒ korupciju ‒ sabiedrības ieskati ir vairāk izplūduši, tāpēc KNAB funkcionālums ir ar mainīgām sekmēm. Institūciju eksporta mēģinājumi ir ļoti problemātiski, un, jo tālāk no Eiropas un Rietumu kultūras telpas tas ir, jo vairāk. Secinājums – Rietumu liberālisms ir mūsu vērtība, kas pašiem aizvien ir jāapzinās, jākopj un jāizdzīvo, tomēr ne ar eksporta, bet ar nosargāšanas ambīcijām.
Vērtību eksports praktiski nozīmē institūciju eksportu, bet institūcijas diemžēl nav viens pret vienu eksportējamas.
Interesantais un tiešām aktuālais bija A. Lamasūra lekcijā atkārtotais vārds «līdzsvars», runājot par starptautiskajām attiecībām. Spēku līdzsvaram latvieša ausīs nav laba skaņa, tomēr būsim pašapzinīgi – mēs tiešām, reāli esam ES un NATO, un runa ir par šo mūsu bloku pozicionēšanos pasaulē, kurā liberālisma eksporta sapnis ir izsapņots. Un ja nu kādam būs pieprasījums, tad mums būs piedāvājums – ES un NATO durvis ir vaļā.
Savdabīgā kārtā šis reālisms paģērē pieaugošu liberālismu ES dalībvalstu starpā. Kā uzsvēra A. Lamasūrs, ne Francija, ne Vācija viena pati mūsdienu pasaulē nespēj būt līdzsvarojoša lielvara, bet ES kopā tas ir iespējams.
Šādu reālisma attieksmi acīmredzami prasa arī ASV jaunais protekcionisms. A. Lamasūra ierosinājums, ka kopējas ārpolitikas vārdā Francija varētu deleģēt savas veto tiesības ANO Drošības padomē visām ES dalībvalstīm, gan šķita pārspīlēti optimistisks. Toties vienota un tiešām funkcionējoša ārējās robežas apsardze ir kļuvusi jau par akūtu nepieciešamību, un ES valstu kaujasspēju integrēšana būtu par labu gan spēcīgai Eiropai, gan NATO.
Ievērības cienīgs arī ir Vācijas ārlietu ministra Heiko Māsa aicinājums veidot no ASV neatkarīgu Eiropas maksājumu sistēmu, lai ārpolitikā ES nebūtu Vašingtonas ķīlniece, kā tas patlaban ir sanācis līdz ar konfliktu par Irānas sankcijām.
