Latvijas ekonomikas sniegumam ļoti svarīgi ir ārējie apstākļi – lai būtu pieprasījuma vilkme mūsu eksportētājiem.
Ne velti ir formulējums, ka no pēdējās krīzes mēs sevi izeksportējām laukā. Tāpēc ir saprotama arī pašreizējā uzmanība, kas pievērsta ASV protekcionistiskajai politikai un Eiropas cīniņiem panākt sev izņēmuma stāvokli jaunajos metālu ievedmuitas tarifos, kas atsauktos uz ES ražotājiem, sākot ar Vāciju, un viļņveidīgi pa piegāžu ķēdēm nonāktu arī līdz Latvijas metālapstrādei un mašīnbūvei. Tomēr, uzmanoties no tā, ko mēs varētu zaudēt, vismaz tikpat lielā mērā ir jāpievērš uzmanība neapgūtajam potenciālam jeb tam, ko mēs vēl varam iegūt. Un šis potenciāls ir ļoti liels – tik liels, ka par galveno pašreizējo draudu Latvijas izaugsmei var saukt nevis ārējos faktorus, bet gan pašu neapgūtās rezerves.
Šādas rezerves meklējamas esošo biznesa modeļu efektivizācijā. No vienas puses, tas nozīmē, ka eksporta tirgos strādājošie nepietiekami izmanto finanšu instrumentus,kas viņu apgrozījumu varētu krietni kāpināt. No otras puses, ir jāatzīst, ka procentuāli ļoti maz Latvijas uzņēmumu par eksportu domā vispār un samierinās ar darbu vietējā tirgū. Spriežot pēc tā, ka citās valstīs mazie un vidējie uzņēmumi pārrobežu tirdzniecībā ir daudz aktīvāki, ir jāsaka, ka latvieši ir nepamatoti pieticīgi.
Internetā dzīvojamies aktīvi, bet nedomājam, kā to pārvērst naudā.
Runājot par tiem, kas jau dara, ir jāpievērš uzmanība finanšu instrumentiem, kas ļautu jau iemītās eksporta taciņas pārvērst vismaz par ceļiem, ja arī ne gluži visiem par daudzjoslu šosejām. Pēc Altum datiem, Rietumeiropā puse uzņēmumu izmanto kaut kāda veida riska menedžmenta instrumentus, kamēr Latvijā tie ir apmēram 6%. Runa ir par eksporta kredītrisku vadības instrumentiem, un par tiem runāt acīmredzot vajadzēs atkal un atkal. Latvijā debitoru riska apdrošināšanu izmanto vien 5% uzņēmumu. Proti, tik daudz Latvijas biznesa pilnībā izmanto savu komerciālo jaudu, ļaujot klientiem norēķināties ar pēcapmaksu. Eiropā, kur pēcapmaksa ir norma, mūsu eksportētājiem attiecīgi konkurences pogas tiek izgrieztas tā, ka paukšķ vien. Ar faktoringu jeb īstermiņa tirdzniecības kredītu stāvoklis ir labāks – to izmanto ap 15% Latvijas uzņēmumu, tomēr arī šis rādītājs varētu būt lielāks.
Kā Latvijas uzņēmumu vēl neapgūta iespēja ir jāizceļ e-komercija. Komercbanku asociācijas dati liecina, ka mazāk nekā 4% Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu izmanto tiešsaistes iespējas pārrobežu tirdzniecībai. Vietējā tirgū tādu ir uz pusi vairāk, bet tas arī ir ļoti zems rādītājs – viens no pēdējiem Eiropā. Tai pašā laikā Latvijas patērētāju maksājumu un pirkumu ieradumi ir ievērojami labāk digitalizēti. Tas nozīmē, ka internetā dzīvojamies aktīvi, bet nedomājam, kā to pārvērst naudā. Digitalizācijas laikmetā tas nozīmē, ka stagnējam, un nekādi ārējie apstākļi tajā nav vainojami.
