Ierobežotais darba tirgus Latvijā varētu radīt nopietnas grūtības vidēja un ilgtermiņa izaugsmē, norāda Starptautiskais Valūtas fonds.
Fonda pārstāvji secinājuši, ka emigrācijas dēļ turpina kristies nepieciešamo prasmju līmenis valstī, taču līdz ar darbaspēka samazināšanos kāpj algas, kas attiecīgi mazina konkurētspēju. Savukārt darbaspēka novecošanās ilgtermiņā var mazināt ražīgumu.
Tikmēr Ministru prezidents Māris Kučinskis uzsver, ka Latvija nekādā gadījumā neatvērs savu darba tirgu mazkvalificētam darbaspēkam. Tajā pašā laikā uzņēmēji aizvien uzstājīgāk teic, ka trūkst darbaspēka, pēdējie kliedzieni izskanējuši no ēdināšanas nozares. Savukārt ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens un arodbiedrības pie visa vaino darba devēju maksātās zemās algas un apgalvo – ja būs augstāka darba samaksa, no strādāt gribētājiem ne atkauties nevarēs. To, ka lēto darbaspēku Latvijā ievedīs tikai pāri viņu līķiem, nerimstoši postulē arī Nacionālā apvienība.
Uzņēmēju organizācijas atkal norāda, ka tieši darbaspēka trūkums ir tas, kas kavē izaugsmi. Un vairākas nozares, tostarp viesmīlības, uzsver, ka būtiski paaugstināt algas ne īpaši kvalificētiem strādniekiem īsti nav iespējams. Par to, ka Latvijā vairākās nozarēs algas draud apsteigt produktivitāti, brīdina vairāki eksperti, tomēr augsto algu apoloģēti šādus brīdinājumus dēvē par muļķībām un draud ar emigrāciju. Retorikas paradoksu virpulī griežas arī statistika un skaitļi. Saskaņā ar CSP datiem, šā gada pirmajā ceturksnī brīvo darba vietu skaits valstī bija nedaudz vairāk par 21 000, kamēr Nodarbinātības valsts aģentūras skaitļi liecina, ka valstī reģistrēto bezdarbnieku skaits pārsniedz 59 000. Tātad bez darba ir divreiz vairāk cilvēku nekā pieejamas brīvas darba vietas.
Liela daļa politiķu teic, ka tā taču ir liela darbaspēka rezerve, kas atrisina akūto strādājošo trūkumu un pārvelk treknu svītru visiem imigrācijas plāniem. Tomēr uzņēmēji ir piesardzīgāki un apgalvo, ka liela daļa bezdarbnieku darba tirgū nav integrējami, piemēram, atkarību dēļ. Daļai trūkst ne tikai nepieciešamo prasmju, bet arī motivācijas apgūt ko jaunu. Ja raugās bezkaislīgi uz skaitļiem, tad redzams, ka pašreizējais bezdarba līmenis ir 6,4%, kamēr 2007. gada beigās tas bija 4,8%. Tātad trekno gadu līmenis vēl nav sasniegts. Latvijas bezdarba līmenis – 6,4% – ir divreiz augstāks nekā 3% bezdarbs Čehijā. Proti, Latvijā nebūt nav zemākais bezdarba līmenis Eiropas Savienībā, tas ir augstāks, nekā, piemēram, 2007. gadā.
Nenodarbināto iedzīvotāju skaits ir divreiz augstāks nekā brīvo darba vietu skaits. Tomēr uzņēmēji teju vienā balsī apgalvo, ka strādājošo trūkst, turklāt pat labi atalgotos darbos. Tādi, lūk, darba tirgus paradoksi, kas ved pie dažiem secinājumiem. Pirmais, ne visi Latvijas bezdarbnieki ir iekļaujami darba tirgū. Otrais, daļa izvēlas nestrādāt, nevis strādāt par piedāvāto zemo algu. Trešais, darba tirgū trūkst strādājošo ar konkrētām prasmēm, savukārt vairumā pieejami roku darba veicēji īsti nav nepieciešami. Ceturtais, vairākās nozarēs uzņēmēji nav gatavi būtiski paaugstināt algas. Piektais un galvenais – produktivitātes paaugstināšana ir biznesa izdzīvošanas jautājums.
