Dzīvokļu īres tirgū pieprasījums daudzkārt pārsniedz piedāvājumu, un tā bums pašlaik sasniedzis savu kulmināciju, tā apgalvo vairākas nekustamā īpašuma kompānijas.
Tā, piemēram, Arco Real Estate īres nodaļas vadītājs Dzintars Bērziņš norāda, ka jūlija izskaņā pieprasījums pēc īres dzīvokļiem sasniedzis augstāko punktu, turklāt uz vienu īres dzīvokli dažkārt izveidojas pat desmit cilvēku rinda. Runājot par cenām, Dz. Bērziņš teic, ka Rīgas mikrorajonos augstākās klases vienistabas dzīvokļi pieejami par 350 eiro mēnesī, kamēr četristabu – par 750 eiro. Par 250–400 eiro mēnesī var noīrēt vidējas kvalitātes divistabu dzīvokli vai nedaudz sliktākas kvalitātes četristabu dzīvokli.
Dzīvokļa īres maksa par kvadrātmetru ir no pieciem eiro, bet ekskluzīvajiem dzīvokļiem tā var sasniegt pat 20 eiro kvadrātmetrā. Īres dzīvokļu trūkums daudziem ir īpaši sāpīgs tāpēc, ka, saskaņā ar ekonomikas ministra Arvila Ašeradena savulaik medijos pausto, tikai 20% ģimeņu var atļauties mājokli iegādāties savā īpašumā.
Daudziem nepārvarams šķērslis ir pirmā iemaksa, kuru gan nedaudz mīkstina Altum pirmās iemaksas galvojumi jaunajiem speciālistiem un ģimenēm ar bērniem, tomēr situāciju pilnībā nerisina. Īres dzīvokļu trūkums sāpīgi «sit» pa studentiem, kas ierodas galvaspilsētā, lai studētu, kā arī ir ļoti būtisks šķērslis, kas attur cilvēkus no reģioniem, kur nav darba, pārcelties uz Rīgu. Nereti tieši nepieejams mājoklis ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ cilvēki no laukiem izvēlas darba meklējumos doties nevis uz Rīgu, bet, piemēram, Īriju.
Pašvaldības iesaiste īres namu celtniecībā, palielinot piedāvājumu, pazeminātu cenas normālu tirgus spēku rezultātā.
Faktiski cilvēkam, kurš uz rokas saņem 500 līdz 600 eiro, kaut ko noīrēt ir teju neiespējami. Jo pat lētākais variants – 250 eiro – nozīmē, ka īres izmaksas veido 50% no algas, neiekļaujot komunālos maksājumos. Tikmēr finanšu pratības eksperti teic, ka izdevumiem par mājokli optimāli nevajadzētu pārsniegt 30% no ienākumiem. Situāciju varētu risināt pašvaldību iesaiste īres namu celtniecībā, kā tas jau ir noticis Valmierā, jo piedāvājuma palielināšanās samazinās arī cenas un īrēšanas izmaksas kļūs cilvēkiem draudzīgākas.
Par šādu notikumu pavērsienu gan īpaši nepriecājas nekustamo īpašumu attīstītāji, kas apgalvo, ka tā būtu tirgus kropļošana un negodīga sāncensība ar privātajiem attīstītājiem, kas spējot nodrošināt nepieciešamo piedāvājumu. Fakti gan par to neliecina. Tas, ka uz vienu īres dzīvokli ir desmit cilvēku rinda, liecina, ka īres tirgū ir akūts dzīvokļu deficīts. Jāteic, ka pašvaldību iesaiste īres namu celtniecībā ir ierasta prakse daudzās valstīs.
Cita lieta, ka tos nedrīkst izīrēt zem tirgus cenām, jo tad tas nozīmētu, ka nodokļu maksātāji dažiem izredzētājiem sponsorētu dzīvošanas izmaksas, kas nebūtu atbalstāmi. Pašvaldības iesaiste īres namu celtniecībā, palielinot piedāvājumu, pazeminātu cenas normālu tirgus spēku rezultātā.
