Nomainīt asociācijas Latvijas auto padomi, lai ievēlētu jaunu valdi, kas gādātu, lai šī nevalstiskā organizācija atgriežas pie sava pamatuzdevuma pildīšanas, proti, autopārvadātāju interešu aizstāvēšanas. Šādu iznākumu ārkārtas biedru kopsapulcē vēlas panākt vismaz daži desmiti nozares komersantu.
Esošajai valdei, tostarp plašākai sabiedrībai labāk zināmajiem Valdim Trēziņam un Jānim Āboltiņam (tagadējās vēstnieces Itālijā vīram), tiek arī pārmesta ne gluži caurspīdīga izrīkošanās ar biedrības līdzekļiem. Proti, neapmierinātie pārvadātāji uzskata, ka no Starptautiskās autopārvadātāju savienības (IRU) atgriezto pārmaksu par TIR karnešu iegādi varētu sadalīt tiem pārvadātājiem, kas šīs karnetes savulaik iegādājās. Bez šī miljona, par ko asociācija iegādājusies Latvijas valsts obligācijas, viņuprāt, nepareizas izlietošanas, komersanti iebilst arī pret organizācijas pārlieku lielo biroju un nesamērīgi augstajām vadības algām, kā arī interešu pienācīgu neaizstāvēšanu valdībā, piemēram, saistībā ar šoferu trūkumu, kam risinājums būtu vieglāka ārvalstu autovadītāju piesaiste.
Lieki piebilst, ka asociācijas valde pārmetumus noraida, kā arī pieļauj, ka kādam neapmierinātajam varētu būt vēlme izmantot teju 400 biedrus un 25 tūkst. nozares kompānijās strādājošo kā platformu politikā, jo arī pirms iepriekšējām vēlēšanām bijuši pārvadātāji, kas savu nepatiku pret organizācijas vadību pauduši publiski. Šoreiz gan situāciju maina tas, ka vajadzību pēc pārmaiņām saredz arī lielākais nozares spēlētājs (tuvākie sekotāji ir vairākas reizes mazāki) SIA Kreiss, kurš nebūt nav mazāko kompāniju mīlēts.
Šoreiz gan situāciju maina tas, ka vajadzību pēc pārmaiņām saredz arī lielākais nozares spēlētājs SIA Kreiss, kurš nebūt nav mazāko kompāniju mīlēts.
Tas, vai kārtējais varas nomaiņas mēģinājums šoreiz izdosies, būs skaidrs septembera beigās vai oktobra vidū. Tāpat kā tas, vai un kādas pārmaiņas piedāvās vecā/jaunā vadība. No malas raugoties, tās jebkurā gadījumā nenāktu par sliktu. Proti, gan pašiem pārvadātājiem, gan citām iesaistītajām pusēm radies lielākā vai mazākā mērā pamatots priekšstats, ka pēc tam, kad ZZS pārņēma Satiksmes ministrijas vadību no Vienotības, Latvijas auto valdība gaiteņos tik dzirdīgas ausis vairs neatrod. Arī ar reālu vai iedomātu politisko aizmuguri nekādi kalni gan netika gāzti, un pārvadātāji ar skaudību gadiem ilgi raudzījušies uz lietuviešu, poļu un citu valstu konkurentiem, jo tur valsts izpratne par nozares pienesumu tautsaimniecībai un līdz ar to arī atbalsts bijuši lielāki.
Līdz šim ne asociācija īsti ir cirtusi dūri galdā, valdībā pastāvot par biedru interesēm, ne valsts pusei bijusi vēlme un drosme pret citu valstu, piemēram, Krievijas pārvadātājiem izturēties tā, kā pret mūsējiem tur. Ir gan skaidrs, ka jaunas vēsmas nozarē būs iespējamas vienīgi tad, ja arī paši pārvadātāji būs aktīvāki un kopējā labuma meklējumos savu artavu (kaut vai atnākot uz kopsapulcēm) vēlēsies dot vairāk nekā tikai neliela daļa biedru.
