Es mīlu gan šo zemi, gan šo valsti. Jo, kā Rainis rakstīja savā poēmā Daugava, kas tapusi no 1915. līdz 1919. gadam, zeme - tā ir valsts. Bez valsts arī zemei nav vērtības.
Valsts, tāpat kā ģimene, dod ietvaru un piederības sajūtu. Latvijas valsts, kas svin savu simtgadi, patiesībā vēl ir ļoti jauna, taču jau tik daudz piedzīvojusi un pārdzīvojusi. Tā piedzīvojusi īsu, bet spožu uzplaukumu, karus un deportācijas, nodevības no kaimiņiem un savējiem. Taču tā ir tikusi arī karsti mīlēta. Mīlēta līdz pēdējai asins lāsei un elpas vilcienam. Latvijas valstij ziedoja dzīvības brīvības cīnītāji Neatkarības kara laikā, par to cīnījās leģionāri, ar Dievs svētī, Latviju! uz lūpām gan uz Sibīriju, gan trimdā devās mūsu tautieši.
Līdztekus daudzajiem kolaborantiem un stukačiem Latvijas valstsgriba un apziņa bija dzīva daudziem cilvēkiem padomju okupācijas gados, kas tās dēļ bija gatavi izciest sodu gan cietumos, gan izsūtījumā. Valstsgriba bija tā, kas iedvesmoja Trešo, dziesmoto, atmodu, kas lika stāvēt uz barikādēm, aizmirstot par sevi. Valstsgriba spīdēja arī to bērnu un jauniešu, kā arī viņu vecāku acīs, kuri pirms nedēļas Lācplēša dienā iededza svecītes krastmalā. Lai gan tik daudz pārdzīvojusi, Latvijas valsts nav kļuvusi senila un vecuma visgudrības pārņemta. Patiesībā mēs vēl esam jauni un pilni vēlmes dzīvot.
Mūsu labākās dienas nav jāmeklē aizgājušos laikos, ar skumju rezignāciju secinot, ka tādas spozmes, kādas bija, vairs nebūs. Latvijas simtgade ir nevis atskatīšanās varenā pagātnē, bet gan raudzīšanās nākotnē, kuru veidosim mēs un tikai mēs paši. Un no ikviena būs atkarīgs, kāda tā būs. Jā, Latvijas valsts nav perfekta, taču tādi neesam arī mēs. Latvijas valstij ir daudz trūkumu, taču tādi ir arī mums. Jā, notiek daudz cūcību un netaisnību, taču tādas pastrādājam arī mēs. Jo valsts - tie esam mēs paši. Un tieši tāpat kā nobriedis, psiholoģiski vesels cilvēks mīl sevi, lai gan apzinās visus savus trūkumus un nejaucības, tāpat nobriedusi un psiholoģiski vesela sabiedrība mīl savu valsti, neraugoties uz politiskām klaunādēm, korupcijas skandāliem un citām negācijām. Tā teikt, kas ir bez grēka, lai pirmais met akmeni. Tāpat kā mēs strādājam pie savas personības attīstības un izaugsmes, cenšoties mainīt to, kas mūsos nav labs un ir traucējošs, mums ir jāstrādā arī pie savas valsts attīstības. Tāpat kā mēs dzīvojam savu dzīvi, kas bieži saistīta ne tikai ar veiksmēm, bet arī klupieniem, mums jādzīvo arī savas valsts dzīve.
Latvijai tās simtgadē es novēlu vispirms orientāciju uz nākotni, nemitīgu izaugsmi un, Spīdolas vārdiem runājot, mainību uz augšu, un to, lai mēs savu valsti mīlētu kā sevi pašu. Tas nozīmē - rūpēties par valsti kā par sevi, piedot tai to, ko mēs piedodam sev, mainīt to, ko mēs gribam izmainīt sevī. Tas nozīmē, ka valsts sākas mūsos un mums jāsāk ar sevi.
