Četrus gadus deputāti ļāva tautai aizņemties naudu ārpus bankām, bet pāris nedēļas pirms vēlēšanām saprata, ka viņiem ir pēdējā iespēja pasargāt tautu no iespējas ātri saņemt nelielas naudas summas, bet valsts budžetu pasargāt no aptuveni 17 miljoniem eiro nozares nodokļu naudas.
Nu gluži kā Robini Hudi – tā varētu ironizēt par deputātiem, kuri aizstāv grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Interesanta sakritība, taču nepilnu mēnesi pirms vēlēšanām nozares kritiķu pulkam pievienojies arī kādas grūtībās nonākušas bankas akcionārs, kurš, iespējams, pats met acis uz šo nozari nākotnē.
Priekšvēlēšanu cīņas liek virzīt nebanku nozares jautājumus uz Saeimu nākamajā nedēļā 3. lasījumā pirms 6. oktobrī notiekošajām vēlēšanām. Reģionālā apvienība un nacionāļi ļoti vēlas sev pie krūtīm piespraust ordeni, kas vēsta: mēs aizliedzām dārgos kredītus! Bet patiesībā izskatās, ka kādam nozare ļoti traucē, jo paši nebanku uzņēmēji norāda, ka ir gatavi iesaistīties nozares sakārtošanā, taču aicina nesasteigt grozījumus. Šajā brīdī atbalstīt procentu likmes ierobežošanu distances jeb tā sauktajiem ātrajiem kredītiem būtu tas pats, kas gladiatora priekšā pēc cīņas atvērt lauvu krātiņu, lai dzīvnieks izdzīvojušo kareivi saplosa. Izskatās, ka Saeimas deputāti uz to ir gatavi.
Kāpēc cilvēki izvēlas ātros kredītus? Iemesls pārsvarā ir viens – normālā bankā viņam atsaka, jo ir pārāk zemi ienākumi vai slikta kredītvēsture. Pārāk zemi ienākumi, lai saņemtu aizdevumu bankā, Latvijā ir gandrīz 200 tūkstošiem iedzīvotāju – vairumam pensionāru, jaunajām māmiņām, kurām nav darba stāža. Statistikas dati rāda, ka pērn ātro kredītu skaits sasniedza gandrīz pusmiljonu – 441 428. Tas nozīmē, ka gandrīz trešdaļai iedzīvotāju ir kāds distances kredīts! Runājot par emocijām, – neesmu dzirdējusi eiroparlamentārietes Ineses Vaideres secinājumus par ātrajiem kredītiem. Politiķe aicināja viņai sūtīt savus stāstus, fons tam visam bija šāds – šie kredīti ir slikti, jo liek cilvēkiem aizbraukt.
Es esmu dzirdējusi citus stāstus – par hipotekāriem kredītiem, kas saņemti normālā bankā. Viens no tiem šāds – sākoties krīzei, trīs bērnu ģimene nespēja norēķināties par vienīgo mājokli. Nespēja tik ilgi, līdz dzīvokli banka pārdeva izsolē. Īpašums tika pirkts, kad nekustamie īpašumi bija visdārgākie. Bankai par šādu naudu to pārdot neizdevās, tādēļ ģimenei bija jāsedz pārpalikusī daļa. Ģimene izvēlējās iziet privātās maksātnespējas procesu. Skarbi.
Gan banku, gan nebanku kreditēšanas sektorā nekavēto kredītu apjoms ir līdzīgs. Kopš 2013. gada abos sektoros «labo» kredītu apjoms ir pieaudzis. Pērn 89% banku klientu laikā spēja norēķināties par saņemtajiem patēriņa kredītiem. Nebanku sektorā pērn 85% patērētāju nekavēja maksājumus. Kur problēma, kāpēc jānogalina nebanku nozare? To taču var sakārtot, nevis ātri nobeigt līdz vēlēšanām.
