Jaunākais VID pētījums liecina, ka summa, par kuru Latvijā netiek nomaksāti darbaspēka nodokļi, pārsniedz 663 miljonus eiro. Tas nozīmē, ka, lai ar kādām metodēm nenotiktu cīņa pret vareno aplokšņu algu pūķi - diferencētais neapliekamais minimums tika ieviests, minimālā alga pacelta, kases aparātu peripētijas pārdzīvotas -, katrs piektais strādājošais tomēr joprojām strādā pelēkajā zonā.
Kā potenciālas riska personas aplokšņu algu saņemšanā VID izskaitļojis teju 100 tūkstošus, vēl 400 tūkstoši saņems personalizētas vēstules, lai tos mudinātu padomāt par savām sociālās apdrošināšanas iemaksām un darba stāžu. Vai tam būs kāds praktisks rezultāts?
Līdz šim skaidri redzams ir tas, ka represīvās metodes vien nestrādā un katram policistu tāpat blakus nenolikt. Tradicionāli pie aplokšņu algām tiek vainoti darba devēji, kas grib šmugulēties ar nodokļiem vai gluži vienkārši ietaupīt uz darbinieku rēķina. Tagad ir parādījusies arī īpaša darba ņēmēju šķira, kas pieprasa algu aploksnē, pretējā gadījumā draudot nestrādāt vispār. Bieži aplokšņu algu slazdā nonāk pirmspensijas vecuma cilvēki, kuriem šķiet, ka viņiem tāpat nav citas izvēles. Pārsvarā šādi rīkojas arī cilvēki, kam ir parādi, no kuriem viņi neredz citu izeju kā vien savu ienākumu slēpšanu. Cīnīties pret viņu ienākumiem konvertā faktiski nozīmē cīņu ar sekām, nevis cēloni.
Nozares, kuras rada valsts budžetam vislielākos mīnusus algas nodokļu veidā, ir labi zināmas un gadu gaitā nemainīgas - tirdzniecība, būvniecība, neiztrūkstoši arī nekustamais īpašums un ēdināšana. Pieņemt aplokšņu algas šajās jomās kā neglābjamu faktu ir pašdestruktīvi, tajā pašā laikā skaidrs ir arī tas, ka situācijas izmainīšanai bez neordināriem risinājumiem neiztikt.
Nav jau tā, ka aplokšņu algas būtu tikai kaut kāda specifiska Latvijas problēma. Toties Latvijas nemainīga iezīme ir tā, ka pie mums ir ierasts izkladzināt savas problēmas pamatīgi un publiski. Tāpēc nav jābrīnās, ka dažs labs deputāta amata kandidāts cer iestūrēt nākamajā Saeimā ar skaļiem saukļiem uz lūpām par aplokšņu algu iznīdēšanu, pat neaizdomājoties par to, ka vienkāršota risinājuma te nav. Protams, paskatoties uz ciparu 663 miljoni, nav grūti iztēloties, cik būtiski par šo naudu varētu uzlabot veselības aprūpi, ceļu stāvokli un citu infrastruktūru, tomēr visu šo summu pat visnerģiskākajam solītājam iekasēt neizdosies.
Ir jānodala tie, kas negrib maksāt nodokļus, un tie, kas to nespēj. Ieviestas minimālās algas nozarēs kaut ko var risināt, bet saprātīgs balanss tāpat būs jāmeklē. Nepatīkamā patiesība ir tā, ka sadzīviskā situācijā reizēm patiešām ir daudz ātrāk un ērtāk par nelielu pakalpojumu samaksāt skaidrā naudā, nevis neparedzamu laiku ķēpāties ar papīriem, meklējot kādu, kurš kaut kad šo darbu paveiks oficiālā kārtībā.
