Strauji pieaugot saslimušo ar Covid-19 skaitam, atkal aktualizējies jautājums par iespējamiem ierobežojumiem ar mērķi mazināt cilvēku kontaktus un attiecīgi – slimību raisoša vīrusa izplatīšanos.
Tikai problēma, ka situācija kopš pērnā rudens krietni mainījusies, – aptuveni puse no sabiedrības pieaugušo daļas ir vakcinēta, tātad uz to nevajadzētu attiecināt ierobežojumus, jo pretējā gadījumā zudīs viena no būtiskākajām (pēc veselības pasargāšanas, ja to tā uztver) motivācijām vakcinēties.
Savukārt nevakcinētajiem iestājies tāds kā Stokholmas sindroms – viņi pieraduši pie dzīves apdraudējumā, uztver to teju vai kā normālu, īpaši pēc vīrusa izplatības ziņā samērā klusas vasaras, līdz ar to arī pieaug skeptiķu pret vakcinēšanos skaits, kas arī, tā teikt, jauc gaisu.
Vai vakcinēšanās ir brīnumlīdzeklis, kas visus spētu glābt? Būtu pārspīlējums tā domāt. Bet te ļoti iederīgi ir vilkt paralēles ar Čērčila slaveno teicienu par demokrātiju, kas nav ideāla, taču bēda tā, ka nekas labāks nav izdomāts. Ar pretvīrusa līdzekļiem tas pats. Vakcīna šajā situācija ir vismaz kā salmiņš, pie kā pieturēties. Vismaz biznesam – sertifikātu pārbaude klientiem un darbiniekiem, protams, ir papildu slogs, taču tā ļauj tomēr kaut kā turpināt darbu, ja alternatīva būtu totāls lokdauns visiem uz sazin cik mēnešiem.
Ar visu šo – vai no jauniem ierobežojumiem būs iespēja izvairīties? Būsim reālisti – visdrīzāk nē. Netiek slēpts, ka galvenais kritērijs nu ir nevis saslimušo skaits (jo vieglā formā var slimot arī vakcinētie), bet gan slimnīcu kapacitāte uzņemt smagi slimos. Un tā kā šī kapacitāte gada laikā uzlabota, var teikt, vien minimāli, bet nevakcinēto ir daudz un tie vairs nav tik piesardzīgi kā iepriekš, tad tuvākās nākotnes drūmās perspektīvas ir samērā viegli prognozējamas.
Pagaidām politiķi runā, ka daudz stingrāki ierobežojumi vai pat tā dēvētais lokdauns varētu attiekties vien uz tiem, kas nav vakcinēti. Loģiski. Taču arī tas nav garantēts, jo, kas zina, kādus lēmumus politiķi var panikā pieņemt gadījumā, ja slimnīcas būs pārpildītas ar smagi slimajiem.
Biznesam ar to visu jārēķinās. Jo bizness no tā visa cieš visvairāk. Ne visi var pārorientēties uz darbu attālināti, īpaši ražošanas jomā. Ne visi var atrast aizvietotājus saslimušajiem, ja tādu ir daudz, vai nevakcinētajiem, kuru darba pienākumi saistīti ar kontaktiem ar citiem cilvēkiem, un tātad ir risks gan saslimt pašiem, gan pēc tam nodot infekciju vēl kādiem. Un, protams, ne visiem ir iespējami klienti šādos apstākļos, īpaši gada aukstākajā daļā, kad, piemēram, tikai maza daļa restorānu var turpināt klientus apkalpot āra terasēs.
Bet tad paredzama otra problēma – kā izdzīvot? Vai valsts spēs pabalstīt nestrādājošus uzņēmumus vismaz tikpat lielā mērā kā pērn? Vai ir vēl rezerves kam tādam? Un cik ilgam laikam tādas vispār iespējamas, pat ja atlaiž vien teorētiski nospraustos, apsolītos aizņemšanās ierobežojumus? Kādas būtu aizņemšanās alternatīvas? Nodokļu celšana?
Jā, mums stāsta, ka šogad nodokļi netikšot celti. Vai tiešām varam būt par to droši, pat rēķinoties, ka nākamais ir vēlēšanu gads un jau tā ne visai populārās partijas negribēs riskēt kļūt vēl nepopulārākas? Ne par ko vairs nevaram būt droši. Bet tad loģisks ir jautājums – ko apliks ar papildu nodokļu slogu? Tos, kas jau tā maksā vislielākos nodokļus? Vai tā tad nebūtu zara, uz kura paši sēž, zāģēšana?
Neskaidrību tātad daudz. Kaut kur kabinetos aiz slēgtām durvīm, protams, tiek izmisīgi meklētas atbildes, bet, ņemot vērā mūsu jau uzkrāto pieredzi ar šādi gatavotiem lēmumiem, to var uzskatīt par papildu riska faktoru. Jo tur galvenā nav argumentācija, bet griba demonstrēt vismaz kaut kādu rīcību. Nāk vēlēšanas, ne tikai opozīcijas, bet arī pozīcijas politiķi satraucas par reitingiem, sabiedrība pieprasa ātrus risinājumus, tad nu nav brīnums, ka lēmumu pieņēmēji iet šī pieprasījuma pavadā un rosina vienu pēc otras, piedodiet, muļķības.
Sākot ar tikai vakcinēto pārvadāšanu sabiedriskajā transportā, beidzot ar citiem visa veida liegumiem. Un ierēdņi, protams, pārcentīgi piepalīdz, nonākot pat līdz tādam absurdam kā mājās sniegtu skaistumkopšanas pakalpojumu reglamentēšanai.
Ja bizness atļautos šādu risku vadības stilu, tas būtu pakļauts bankrotam. Valsts apbrīnojamā kārtā vēl turas virs ūdens. Varbūt tāpēc, ka privātais sektors turpina izmisīgi ķepuroties, lai izdzīvotu.
