Būtiskākais cēlonis daudzu valstu, arī Latvijas, problēmām, kļūdainajiem valsts varas lēmumiem ir neizglītoti cilvēki, jo tāds labklājības līmenis, kādu vēlētos, ir jāspēj nopelnīt ar pasaules mērogā konkurētspējīgu preču ražošanu, kā arī pakalpojumiem, bet to nevar sasniegt ar darbaspēku bez atbilstošām zināšanām.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Izglītības fonda prezidents, valdes loceklis Romans Vitkovskis. Viņaprāt, Latvija ir situācijā, kur pašu saražotie likumi un noteikumi ir tā sasējuši kājas un rokas visiem, ka īsti pat nespējam pakustēties, un faktiski biznesam ir jāpārvar ne tik daudz ārvalstu konkurentu radītie šķēršļi, cik pašmājās tapušie, kas būtībā iedragā šeit strādājošo konkurētspēju.

Fragments no intervijas

Kā vērtējat situāciju, kad Latvija tautsaimniecībā Baltijas valstu vidū stabilizējusies trešajā pozīcijā, kaut arī pirms vairākiem gadiem bija priekšā Lietuvai?

Hronisks kapitāla trūkums – nepietiekamība. Vispār Latvijā vienmēr nepietiek gandrīz visās lietās, ko uzsāk vai uztur, – ielāps mazāks par caurumu. Sadrumstalota amatieriska darbība tā vietā, lai konkrētam mērķim izveidotu konkrētu komandu ar noteiktiem uzdevumiem, kas konsekventi un neatlaidīgi darbojas līdz rezultāta iegūšanai – uzbrucēju trijnieks kā hokejā. Tas raksturīgs darbam ar investīciju fondiem, lielām kompānijām un bankām. Būtiska visa piespiedu unifikācija no valsts iestāžu puses – viss jāēd ar karoti, jo citi instrumenti kā padomju laika ēdnīcās netiek piedāvāti. Tipveida politiķu un birokrātijas risinājums - lai apkarotu zagļus, cietumā liek turpat vai visus, jo nemāk izskaitļot zagļus. Rezultāts – idiotiski izveidota iepirkumu sistēma, kas garantē par vislielāko samaksu iegūt vissliktāko lietu.

Sliktāko pieredžu pārņemšana labāko vietā, piemēram, kompetenču izglītību lieto tikai tās valstis (tagad jau atsakās, un Krievija/PSRS no tās atteicās jau 20. gadsimta sākumā), kas ir apmēram līdzīgā pozīcijā kā Latvija, bet labākās, līderi – Igaunija un Āzijas valstis - to nelieto. Drīzāk jautājums ir nevis par to, vai Latvija ir Baltijā pirmajā, otrajā vai trešajā vietā, bet gan par kaut ko pavisam citu. Diemžēl, bet tuvojamies tam mirklim, kad neatkarības vairāk nekā 30 gadu laikā sastrādātās nepatikšanas vairs ar demokrātiskām metodēm salāpīt nevarēs. Varam ņemt teju vai visas sfēras, un katrā no tām ir sava veida revolucionāra situācija, kad tā, kā dzīvojām līdz šim, vairs tālāk dzīvot nevaram un nespēsim, — veselības aprūpe, izglītības sistēma, uzņēmējdarbība, kurai arvien vairāk jāspēj ražot nodokļus valsts makam, no kura tad finansēt sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus. Vienlaikus politiskajām galvām un ne tikai tām nav īsti skaidrs, ko un kā darīt, lai situāciju normalizētu. Visu laiku tiek runāts par reformām, taču jaunas, nepārdomātas reformas uz jau esošo reformu bāzes var radīt tikai vēl lielākas problēmas un vēl lielāku cilvēku, arī uzņēmēju, niknumu un vēlmi pamest šo valsti, izvairīties no nodokļu samaksas.

Būtiskākais cēlonis daudzu valstu, arī Latvijas, problēmām, kļūdainajiem valsts varas lēmumiem bija, ir un diemžēl arī būs neizglītoti cilvēki, jo tāds labklājības līmenis, kādu vēlētos, ir jāspēj nopelnīt ar pasaules mērogā konkurētspējīgu preču ražošanu, kā arī pakalpojumiem. Bet to nevar sasniegt ar darbaspēku, kam nav atbilstošu zināšanu, iemaņu, kaut arī varbūt pat ir attiecīgs diploms. Šo izglītotības deficītu var novērot ne tikai darbiniekos, kuri strādā privātbiznesā, bet arī valsts pārvaldē. Secinājums: Latvijas problēmu sakne 33 gadus pēc neatkarības atjaunošanas nav meklējama Krievijā vai sazin kur citviet pasaulē, bet pašiem savā izglītības līmenī.

Visu interviju lasiet 22.augusta žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Abonē arī digitāli!