Apģērbam ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi, tā uzskata apģērbu zīmola Baiba Ladiga dizainere Baiba Ladiga-Kobajaši.
Viņas skatījumā, ir vecmodīgi sekot modes tendencēm, un viņa nevēlas saviem pircējiem likt pirkt vēl un vēl, bet gan veicināt apzinātu patēriņu. Dizaineri uztrauc arī modes industrijas radīto atkritumu apjoms, tāpēc viņa izmanto drapēšanas tehniku un cenšas modelēt savu apģērbu tā, lai zudumu būtu pēc iespējas mazāk.
Vienlaikus B. Ladiga-Kobajaši atsakās no klasiskajām krādziņām un citiem elementiem, kas apģērbu valkāšanu padara sarežģītāku un prasa liekas pūles tā kopšanā. Dizainere ir pārliecināta, ka tieši mazie, neatkarīgie zīmoli var radīt pārmaiņas modes pasaulē un izglītot sabiedrību. Vairāk par savu ceļu modes pasaulē B. Ladiga-Kobajaši stāsta intervijā Dienas Biznesam.
Fragments no intervijas
Kas jums pašai ir mode un apģērbs?
Tas ir sarežģīts jautājums. Pavisam godīgi – mode kā tāda mani vispār neinteresē. Parīzes modes skates man ir diezgan vienaldzīgas, jo vairs ir maz tādu ļoti interesantu zīmolu. Nav noslēpums – daži talantīgākie dizaineri nomiruši, daudzi ir bankrotējuši, palikuši seni zīmoli, kas pārsvarā eksistē somiņu un smaržu biznesa dēļ. Mani šī sfēra vispār neinteresē. Protams, luksusa sektors paliks, bet arī Ķīnā un Japānā, kur agrāk ļoti patika slavenie zīmoli, var redzēt, ka vairs nav Louis Vuitton somiņu buma. Cilvēki arvien vairāk izvēlas jaunus, nezināmus zīmolus, jo vēlas unikalitāti. To es redzu pēc saviem klientiem – kad pasaku, ka tas ir paraugmodelis, viņi ir ļoti laimīgi. Protams, aiziet līdz tādai ekskluzivitātei nozīmē atgriezties pie ateljē, bet principā cilvēki grib unikalitāti. Tas ir ļoti pozitīvs virziens. Taču mani satrauc tiešsaistes veikali. Es arī pārdodu apģērbus internetā, sadarbojos ar vienu lielu Vācijas portālu, bet tagad esmu pārtraukusi, lai pārdomātu veidu, kā rīkoties tālāk, jo katru dienu ir vairāki sūtījumi, bet atdošana ir aptuveni 50%.
Vai tas ir scenārijs, ka pasūta trīs mantas un to, kas neder, sūta atpakaļ?
Jā, diemžēl šādā veidā lētie zīmoli ir radījuši bezatbildību pret dizaineri. Mans apģērbs tiek radīts konkrētam pasūtītājam, bet viņš tikai uzmēra un, labākajā gadījumā, ieliek bildi Instagram. Tas bieži vien ir t.s. influenceru stils. Tā ir liela problēma, ar ko grūti cīnīties, jo patērētāju tiesības paredz, ka ir jābūt iespējai atgriezt preci. Ir jādomā, kā audzināt patērētājus, lai viņi padomātu, pirms pasūtīt desmit kleitas un uztaisīt sev modes šovu.
Ja jau apģērbs tiek šūts individuāli, cik ilgi jāgaida?
Aptuveni 10 līdz 14 dienu. Taču jaunajā kolekcijā, kur audumi ir speciāli pasūtīti un krāsoti, ir iespēja, ka tas ir beidzies un tad jārēķinās ar vairāk nekā mēnesi, bet tad par to informēju pircēju. Protams, audumu pērku vismaz 50 metru baķi un rēķinu uz priekšu, cik no tā sanāks, vai nopirks. Uz izstādēm braucot, maziem zīmoliem lielākā problēma ir tā, ka bieži vien audumu ražotāji piedāvā pārāk lielus minimālos pasūtījumus. Ir pat tādi, kam minimums ir 800 metru, kas ir desmit baķi.
Cik kleitu no tā var uzšūt?
Uz vienu kleitu var rēķināt divus metrus. Ej nu saražo tās 400 kleitas, ja nav konkrēta pasūtījuma. Par to patērētājs pat neiedomājas. Uzskatu, ka sen vairs nav aktuāli sekot modes tendencēm. Galvenais, lai apģērbs kalpo cilvēkam, nevis otrādi. Esmu kādreiz radījusi arī tādas ekstravagantākas lietas, kas vairāk ir bijuši kā izstāžu objekti, bet esmu nonākusi līdz tam, ka gribu būt godīga pret sevi un pret patērētāju. Man ir svarīga ilgtspējība. Vēlos, lai apģērbs ilgi kalpotu un nekaitētu dabai. Tas man ir svarīgi. Tā ir mana mazā revolūcija pret lielo masu tirgu.
It kā daudzi runā par ilgtspēju, arī jūs, tajā pašā laikā veikali ir pilni ar plastmasas drēbītēm. Kā jūs raksturotu to, kas šobrīd notiek?
Arī masu zīmoli rada savas it kā ilgtspējīgās līnijas, pircēji sāk par to aizdomāties. Nav noslēpums – modes industrija ir viena no lielākajām piesārņotājām pasaulē, otrā uzreiz aiz naftas apstrādes. Tas taču ir kreizī! Ja es esmu šajā industrijā, vienīgais, ko varu darīt, ir atkāpties un izlikties, ka tas uz mani neattiecas, vai arī kaut ko darīt lietas labā. Pasaulē ir liels poliestera piesārņojums, tā ir reāla plastmasa. Tas ir slikti ne tikai dabai. Valkāt poliestera apģērbu, jo īpaši apakšveļu, ir tas pats, kas nēsāt celofāna maisiņu. Esam dzīvi organismi, visu uzņemam caur ādu – tāpat kā matu krāsu, arī apģērbu jūtam ar miesu, tas ietekmē mūsu veselību. Es gribu par to domāt un uzrunāt savu potenciālo klientu, kam arī ir svarīgi, lai apģērbs nerada lieku piesārņojumu. Protams, dabai vispār pats labākais būtu bezatkritumu dzīvesveids, bet, ja tā godīgi, pilnībā neradīt nemaz atkritumu nav iespējams.
Visu rakstu lasiet 10. maija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/4
#2/4
#3/4
