Ministru kabinetā atbalstītais un Saeimā vēl akceptējamais projekts grozījumiem Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā paredz, ka pēc 1. oktobra darba devējam būs tiesības atlaist Covid-19 sertifikātu neieguvušu darbinieku.

Likumprojekts paredz obligātu Covid-19 sertifikāta prasību veselības aprūpes, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā strādājošajiem. Savukārt citās jomās darba devējam būs jānosaka amatu un darbinieku kategorijas, kurām jābūt ar Covid-19 sertifikātu.

Neļaujoties iesaistīties polemikā par vakcīnu kā tādu efektivitāti, kvalitāti utt., šoreiz galveno akcentu gribētos likt uz valsts noteiktajiem spēles noteikumiem un to pieņemšanas veidu. Šķiet, visi labi atceras, ar kādu pārliecību Ministru prezidents Kariņš vēl gada sākumā, turklāt laikā, kad valstī bija izsludināts ārkārtas stāvoklis, apgalvoja, ka vakcinēšanās būs brīvprātīga.

Nu plānots noteikt, ka brīvprātīga, bet ne visiem. Jā, saprotams, ka ir virkne profesiju, kur strādājošajiem pastāv cieša saskarsme ar personām, kuras var būt vīrusa smagi apdraudētas vai var veicināt tā izplatīšanos, bet tas nav nekas jauns, par to, ka varbūt noteiktam cilvēku lokam vakcinēšanos pret Covid-19 būtu jānosaka obligāti, mediji politiķiem jautāja, vēl pirms vakcīnas bija pieejamas. Tiešām vismaz pieļāvuma formā jau sākotnēji nevarēja vēstīt, ka uz atsevišķām profesijām brīvprātīgums neattieksies, lai attiecīgie cilvēki nejustos pievilti tagad?

Otrs, darba devējiem būtiskāks, aspekts – šī ir kārtējā reize, kad ar likumu faktiski tiek radīts pamats konfliktam starp darba devēju un darba ņēmēju. Nav problēma ar likumprojektā nosauktajām valsts sektorā nodarbināto kategorijām, uz ko attieksies prasība par obligātu vakcinēšanos. Problēmas var skart privātajā sektorā strādājošos. Kritēriji, kādiem piepildoties, nepieciešams vakcinēšanās apliecinājums, it kā nosaukti, taču tie ir visai brīvi interpretējami, kas savukārt ļauj paredzēt, ka darba devēji vienos gadījumos pārapdrošināsies, nosakot striktākus ierobežojumus, nekā būtu nepieciešams, citos – uz dotā normatīva prasībām raudzīsies pielaidīgi, vairāk rūpējoties par to, lai nepazaudētu kādu vērtīgu darbinieku. Bet tas nozīmē, ka arī tiesu darbi pēc prasību ieviešanas ir neizbēgami.

Un nevis valstij par pieņemtajiem normatīviem, bet gan darba devējam būs jātaisnojas tiesā par to, cik pamatots bijis strādāšanas liegums nevakcinētajiem konkrētā amatā pie konkrētā saslimstības līmeņa, kas turklāt laika gaitā ir mainīgs. Un arī kompensācijas, ja tiesas spriestais būs nelabvēlīgs darba devējam, būs jāmaksā ne jau no valsts budžeta vai politiķu, kuri pieņem šādus subjektīvus lēmumus paģērošus normatīvus, makiem.

Darba devējs būs arī ķīlnieks tādā ziņā, ka tieši no viņa tiks prasīta atbildība par neieviestu piesardzības pasākumu – nenoteiktu liegumu kādus darbus veikt nevakcinētām personām. Kontrolētāji, protams, spietos pa uzņēmumiem jau otrā dienā pēc tam, kad likums būs stājies spēkā. Un sodīs tos, kuri sniegs tā dēvētos epidemioloģiski nedrošos pakalpojumus, pat ja pārbaudes brīdī inficēšanās līmenis būs nokrities tuvu nullei. Jo arī piesardzības prasību sasaistes ar apdraudējuma līmeni likumprojektā nav.

Jāņem vērā arī emocionālais faktors. Iespējams, ka smagākās saslimšanas ar Covid-19 periodu jau esam pārdzīvojuši, iespējams, ka rudenī pieaugs inficēto skaits, bet ne tik ļoti, lai izsludinātu ārkārtējo stāvokli. Bet tiek ieviests jauns strādāšanas ierobežojums, darba devējam, viņš grib to vai negrib, jāatlaiž no darba labi, ilgstoši strādājošs klientu apkalpošanas speciālists tikai par to, ka tas atsakās vakcinēties. Jā, var atstādināt, var pārcelt citā darbā, bet tas tāpat draud ar laba darbinieka zaudēšanu un nepieciešamību vietā meklēt citu, kas varbūt pienākumus veiks sliktāk, taču būs ar pareizo papīrīti.

Un vēl. Ir tomēr absurds, ja noteiktu pakalpojumu sniedzējiem, kas varbūt darbosies aiz stikla barjeras, būs jāspēj uzrādīt sadarbspējīgs (kas par nejēdzīgu jaunvārdu šajā likumprojektā!) sertifikāts, savukārt uz pakalpojumu saņēmējiem šāda prasība, piemēram, veikalā vai sabiedriskajā transportā, neattieksies, pat ja tiem saskarsmes iespējamība būs daudz lielāka.