Pensionāru materiālā stāvokļa radikāla uzlabošanās ir atkarīga vienīgi no diviem rādītājiem - no Latvijas ekonomikas uzplaukuma un no nomaksāto nodokļu, tostarp sociālo apdrošinājumu maksājumu, summas palielināšanās, norāda Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) vadītājs Andris Siliņš.
«Šodien tas, ka no Latvijas ir aizbraukuši apmēram 300 000 darbspējīgu cilvēku, nozīmē, ka pensionāri saņem par ceturtdaļu vai pat par trešdaļu mazāku pensiju, nekā viņi varētu saņemt. Ja nebūs ekonomikas uzrāviena, atliek cerēt, ka cilvēki godīgāk maksās nodokļus, par ko arī patlaban notiek cīņa. Faktiski, citu variantu nav. Šobrīd 38% strādājošo nodokļus maksā no minimālās algas vai no vēl mazākām summām,» uzsvēra Siliņš.
Federācijai patlaban pirmajā vietā ir izvirzījies jautājums par senioru veselības aprūpi, norāda Siliņš. Pēc viņa teiktā, veiktie pētījumi un aptaujas liecina, ka praktiski ceturtā daļa pensionāru ir spiesti atteikties no rūpēm par savu veselību pārsvarā tieši naudas trūkuma dēļ.
Paralēli tam LPF risina arī vairākus citus jautājumus. Vecākās paaudzes vidū pieaug nabadzības risks. Pensionāru federācija ir pieņēmusi lēmumu, ka visefektīvākais ceļš nabadzības mazināšanai būtu palielināt piemaksas par darba stāžu līdz 1996.gadam, kas patlaban ir tikai viens eiro par nostrādāto gadu. Tieši tiem cilvēkiem, kas ir pensionējušies līdz 1996.gadam, ir vismazākās pensijas. «Šo pensionāru vidū ir daudz vieninieku, kuriem tāpēc vien ir smagākas finansiālās problēmas. Līdz ar vecumu nāk klāt veselības problēmas, pieaug izdevumi par veselības aprūpi un zālēm,» skaidroja Siliņš.
Protams, pensionāri cīnās arī par to, lai panāktu lielāku pensiju indeksāciju, akcentēja LPF vadītājs, piebilstot, ka indeksācija gan nav tas mehānisms, kas ļautu noturēt pienācīgu dzīves līmeni.
Siliņš domā, ka tuvākajā laikā ieviest valsts finansētu pensionāru veselības aprūpi ir reāli. Valsts finansētais veselības apjoms varētu būt tāds, kāds patlaban ir lielajos uzņēmumos, kur darbiniekiem ir nopirktas veselības apdrošināšanas polises, kas garantē veselības aprūpi zināmā līmenī, kā to nodrošina, piemēram, Latvijas Dzelzceļš, viņš norādīja. «Es domāju, ka šādā pieejā ir meklējams risinājums attiecībā uz pensionāriem. Protams, nebūs tā, ka polise apmaksās visas medicīniskās manipulācijas. Tas diez vai ir iespējams,» uzsvēra Siliņš.
«Kas attiecas uz ierosinājumu pārdalīt to, kas uzkrāts sociālajā budžetā, tad jāatzīmē, ka šis uzkrājums nav tik liels, lai ar to varētu risināt vēl kādus citus jautājumus,» uzsver Siliņš. Esošā sociālā fonda ietvaros, pēc viņa domām, būtu jārisina citi jautājumi - pensiju indeksācijas palielināšana cilvēkiem ar lielu darba stāžu, tiem, kas strādājuši kaitīgos darba apstākļos, bet kuru darba stāžs daudzos gadījumos ir mazāks par 30 gadiem.
Tāpat valsts nav pasargāta no dažādiem satricinājumiem, no ekonomiskajām krīzēm, kas uz mazām valstīm iedarbojas daudz spēcīgāk nekā uz lielajām, piebilda Siliņš. «Kaut kāds uzkrājums sociālajā budžetā ir nepieciešams. Es piekrītu, ka uzkrājumu pensiju fondā varētu izmantot, bet ne jau citu sociālo problēmu risināšanai,» pauda LPF priekšsēdētājs.
