“Putina režīms ir starptautiski jāizolē no pārejās pasaules, lai apstādinātu tā uzsākto noziedzīgo militāro agresiju pret ukraiņu tautu,” tā ceturtdien Twitter vēstīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.

“Galvenais ir panākt šī noziedzīgā režīma izolāciju no pasaules, līdzīgi kā tas ir ar Ziemeļkoreju,” tā savukārt vēstīja Valsts prezidents Egils Levits.

Tikmēr Krievijas karaspēks tuvojas Kijevai... ““Stingri nosoda”, iespējams, būs vārdi, kas piegriezīsies jau pēcpusdienā... Rīcību, lūdzu, reālu rīcību, ja tiešām nosodāt! Ja tādas nav, tad tiem pāris vārdiem no dažādu valstu līderiem vai paša Dieva ir apaļa 0 vērtība,” tā tajā pašā ceturtdienā turpat Twitter tīklā bija ierakstījis kāds politisko notikumu vērotājs.

Ļoti tieši un precīzi. Stingras Rietumu sankcijas Krievijai un nemitīgus nosodījumus redzam jau gadus astoņus – vai tas ko līdzējis? Kā redzam – nē. Vēl trakāk – ierāvusies čaulā, Krievija kļuvusi aizvien agresīvāka. Nu šī kodollielvalsts gatava iet, tā teikt, uz visu banku. Pārkāpusi robežu, aiz kuras atpakaļceļa vairs nav. Pēc principa: visu vai neko. Un ko šādā situācijā nozīmētu ieslēgšana aiz vēl lielāka dzelzs mūra?

Vēl lielāku un neprognozējamāku sprādzienbīstamību. Krievija Ziemeļkorejas formātā būtu kā bumba, kas var aiziet pa gaisu jebkurā brīdī. Daudz, daudz bīstamāka bumba par to, kāda ir Ziemeļkoreja. Vajag tādu? Rietumu politikai jābūt vērstai nevis uz to, lai vēl vienu sprādzienbīstamo teritoriju iekapsulētu, bet gan lai novērstu agresiju, liktu atkāpties, atgriezties pie civilizētas attiecību kārtošanas. Negatīvā enerģija, kāda uzkrājusies Krievijā, ir nevis jākoncentrē kaut kādā čaulā, bet gan visnekaitīgākā veidā jāizgaisina.

Tāpēc sankcijām jābūt nevis atkal kaut kādām samuļļātām, bet tādām, kas liek mainīt rīcību tūlīt, tādām, kas liek atvilkt karaspēku un – kas šajā brīdī izšķiroši svarīgi – sēsties pie sarunu galda. Jā, tiek runāts, ka jaunās sankcijas esot bargākās no visām, kādas jebkad piedzīvotas. Bargākās, bet vai efektīvākās?

Fon der Leiena, komentējot ES jaunās sankcijas, pauda, ka tās “palielinās Krievijas aizņemšanās izmaksas, paaugstinās inflāciju un pakāpeniski graus Krievijas rūpniecisko bāzi”. Tikai viens BET! Šādas sankcijas ir ar pakāpenisku ietekmi, taču karš ir jau šobrīd, ieroči, munīcija šim karam tagad nav jāražo – tie ir savesti patēriņa vietā un tiek likti lietā. Tam šobrīd nav lielu izmaksu, tātad par aizņemšanās izmaksām varēs domāt pēc tam.

Un vēl būtiski saprast, ka ne jau Ukrainas zeme Krievijai vajadzīga. Sen vairs nav tie laiki, kad, iekarojot jaunas teritorijas, varēja kļūt turīgāki. Šis ir Krievijas karš pret Rietumiem. Atkal svešā teritorijā, kā tas piedzīvots arī līdz šim, taču no mums tālākās vietās. Krievija ar to demonstrē, ko var atļauties, un Rietumi diemžēl neko efektīvu pret šādu agresiju nespēj likt pretī. Vismaz ne līdz šī raksta tapšanas brīdim. Krievija grib, lai tai klanās. Jūtas kā lielvalsts, lai arī ekonomiski tāda sen vairs nav. Vienīgais arguments ir nekaunīgs fizisks spēks.

Un tad nu jautājums – kas notiks, kad Ukraina būs okupēta un agresors pat ar visu norobežošanos nebūs apturēts? Proti, vai pastāv vēl nekādā gadījumā nepārkāpjamas robežas? Tāpēc vēlreiz – civilizētās pasaules atbildei uz Krievijas agresiju ir jābūt tādai, lai Krievija skaidri saprot, ka ieroču lietošana pašu situāciju padara reāli un tūlītēji daudz sliktāku. Lai saprot, ka karadarbība nav instruments, ar kura palīdzību var ko panākt XXI gadsimtā. Ka vienīgais instruments ir diplomātija un abpusēji izdevīga sadarbība.

Proti, jāiet uz to, lai kara draudu arguments vairs nestrādā. Citādi... bremžu var nebūt. Bet, lai līdz kam tādam tiktu, arī Rietumvalstu politiķiem ir beidzot jāsaprot, ka paši arī var būt apdraudēti, jāsāk pieņemt lēmumus, kas īslaicīgi arī pašiem var būt sāpīgi, bet kas ir tūlītēji efektīvi attiecībā pret Krieviju. Pussoļu speršanas laiks ir pagājis. Tukšo paziņojumu un draudu kaut kad kaut kā rīkoties laiks ir pagājis – tam ticamība jau tuva nullei.

Tātad nevis iekapsulēt, tā teikt, iedzīt tankā, lai dzīvo ar apziņu, ka fiziski ar visiem var izrēķināties, bet gan likt saprast, ka militārs spēks, ko uzskatīja par ietekmes instrumentu, ja vēršas pret visu pasauli, faktiski ir vien kā bumerangs, kas sāpīgi sit tieši pašam, un ka attiecības XXI gadsimtā jākārto civilizētā veidā, nevis ar barbariskām metodēm.