Krasi pieaugušais Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu skaits liek domāt par jaunām sadarbības dimensijām ES iekšienē. Turklāt šie jaunie sadarbības modeļi ne vienmēr var tikt vērtēti ekonomiskā izdevīguma kontekstā.

Tā atzinis Eiropas Savienības daudzvalodības komisārs Leonards Orbans, ar kuru Db bija iespēja tikties un noskaidrot, kā komisārs redz daudzvalodības politikas perspektīvu Eiropas telpā, kā arī tās saistību ar biznesa vidi.

Jūs Latvijas apmeklējuma laikā tikāties ar ekonomikas ministru Kasparu Gerhardu. Kādi ir tikšanās laikā gūtie secinājumi?

Mēs pārrunājām komisijas iniciatīvu, kas saistīta ar daudzvalodības nozīmi konkurētspējīgas ekonomikas vairošanā. Tikšanās laikā tika prezentēts Lielbritānijas nacionālā valodu centra pētījums, kurā norādīts, ka mazā un vidējā izmēra uzņēmumi zaudē konkurences cīņā tieši darbinieku slikto valodu zināšanu dēļ. Balstoties uz šo pētījumu, mēs pagājušajā gadā organizējām konferenci Briselē, kā arī izveidojām biznesa forumu, kura secinājumi par daudzvalodības nozīmi uzņēmumu darbā tiks apkopoti tuvākajā laikā.

Kāpēc daudzvalodības jautājums līdz pašreizējam līmenim Eiropas ietvaros ir ticis aktualizēts tikai šobrīd, izveidojot komisāra posteni vien 2007. gadā, ja reiz arī pirms 2004. gada paplašināšanās ES bija vairāk nekā 10 oficiālās valodas?

Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir valstu skaita straujais pieaugums līdz 27. Pašreiz ES ir 23 oficiālās valodas. Kopš 2004. gada šis oficiālo valodu skaits no 11 ir vairāk nekā dubultojies. Tāpēc mūsu centienus šīs jomas uzturēšanā bija nepieciešams nostiprināt jaunā līmenī. Otrkārt, daudzvalodība vairs nav vienkārši politika, kas vērsta uz tulkošanas un skaidrojumu nodrošināšanu kopienas līmenī. Tas ir jautājums, kas skar visus pilsoņus. Tieši šī iemesla dēļ septembrī tiks prezentēta jaunā daudzvalodības stratēģija, kas pārklāsies ar daudzām citām jomām – kultūru, izglītību, komunikāciju, tiesībām, iekšlietām, konkurētspēju...

Ko jūs atzīmētu kā svarīgākos sasniegumus savā amatā kopš tā izveidošanas brīža 2007. gadā? Kas ir tie aspekti, ar kuriem jūs iezīmētu darba progresu daudzvalodības politikas ieviešanā Eiropas telpā?

Varu minēt vairākus projektus, kurus esam uzsākuši. Viens no tiem ir jau minētā daudzvalodības nozīme mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas vairošanā. 11. jūlijā mēs prezentēsim šo ziņojumu. Tāpat strādājam pie projekta par daudzvalodības aspekta nozīmību starpkultūru dialoga ietvaros. Mēs lūdzām profesionāļu grupu sniegt vērtējumu par to, kā valoda tiek izmantota komunikācijas tiltu stiprināšanai starp dažādām dalībvalstīm. Tajā tiek apskatīts arī jautājums par to, ka valodai vajadzētu tikt apgūtai kopā ar attiecīgās valsts kultūru, literatūru un vēsturi. Tur ir ļoti interesantas atziņas.

Tāpat mēs strādājam pie projekta, kurš noteiks standartus tulkošanas un terminoloģijas skaidrošanai tiesību sistēmā, tiesās. Nepieciešamība noteikt šos standartus izriet no nepieciešamības nodrošināt saprotamāku tiesvedību gadījumos, kad tajā ir iesaistīti ārvalstnieki. Ir arī projekti, kuri apskata lingvistikas jautājumus tehnoloģiska rakstura jomās. Šīs ir tikai dažas no mūsu realizētajām iniciatīvām kopš esmu stājies šajā amatā.

Kas, jūsuprāt, ir tas komplekts, kas ir jāpārvalda iedzīvotājiem Eiropā, lai brīvi varētu savstarpēji komunicēt visā reģionā? Respektīvi, kuras būtu uzskatāmas par Eiropas lingua franca (ārpus konkrētās valsts robežām plaši lietotām) valodām?

Eiropas Komisija (ED) jau 2002. gadā atbalstījusi nostāju, ka katrai personai papildus savai dzimtajai valodai būtu vēlams prast vēl vismaz divas valodas. Tas, ko mēs vēlētos darīt, ir nodrošināt dalībvalstīm līdzekļus, kas padarītu iespējamu īstenot šo EK nostāju. Uzskatu, ka ar angļu valodas zināšanām vien nepietiek. Vienā no mūsu ziņojumiem ir minēts, ka angļu valoda ir arvien vairāk nepieciešama, tomēr arvien mazāk pietiekama kā komunikācijas līdzeklis. Tāpat mēs vēlamies rosināt eiropiešus apgūt pēc iespējas vairāk valodu, kas no profesionālā skatpunkta nodrošina lielāku konkurētspēju. Piemēram, manā dzimtenē Rumānijā, lai iegūtu labu darbu, ir jāprot vismaz divas svešvalodas, jo vienīgi angļu valodas zināšana vairs netiek uzskatīta par pietiekamu. Mēs vēlamies popularizēt ideju, ka ir nepieciešams zināt vienu valodu starptautiskajai komunikācijai, savukārt otru papildus apgūt katram pēc vēlmēm kulturālā skatījuma paplašināšanai, un šajā ziņā iedzīvotāju izvēle var būt neierobežota.

Mēs aicinām eiropiešus apgūt arī trešo valstu valodas, piemēram, ķīniešu, hindu, krievu valodu. Kompānijas izrāda interesi ne tikai par angļu, bet arī par daudzām citām valodām. Tāpēc vienīgā mūsu rekomendācija ir apgūt pēc iespējas vairāk valodu. Mēs neticam, ka tāda lingua franca vispār pastāv. Pat biznesa jomā tāda nepastāv.

Vai šāda daudzvalodības politikas popularizēšana ir efektīva izmaksu optimizācijas ziņā? Ņemot vērā, ka ES līmenī pieņemtie dokumenti ir jātulko visās oficiālajās valodās, tam tiek patērēti milzīgi līdzekļi. Vai, domājot par ekonomiju, tiešām nebūtu izdevīgāk popularizēt kādu vienu darba valodu?

Uz šādu jautājumu man ir jāatbild ar pretjautājumu – vai demokrātija ir rentabla? Mēs šeit runājam par demokrātiju, par pilsoņu tiesībām zināt, par ko ir runa. Mēs runājam par normatīvajiem aktiem, kas tiek piemēroti dalībvalstīs. Turklāt joprojām vairāk nekā puse ES iedzīvotāju prot vienīgi savu dzimto valodu, tāpēc mums ir jāturpina nodrošināt, ka viņiem savā dzimtajā valodā ir iespējams iepazīties gan ar tiesību dokumentiem, gan arī citu viņiem saistošo informāciju. Tā ir demokrātiska pieeja sniegt viņiem iespēju uzzināt, ar ko mēs nodarbojamies. Tas nav rentabilitātes un naudas jautājums. 23 oficiālās valodas ir tas princips, kas savā būtībā raksturo ES – vienotība dažādībā. Šajā gadījumā nevar būt runa par ekonomiju, kur tiek vērtēts, cik šāda pieeja ir efektīva izmaksu ziņā. Mēs runājam par ikviena indivīda tiesībām būt informētam. Turklāt šīs izmaksas nav tik lielas, - tās veido 1,1 miljardu eiro gadā, tomēr, ja šī summa tiek izdalīta uz iedzīvotāju skaitu, tā veido vien 2,5 eiro uz vienu cilvēku gadā. Mēs nedomājam, ka tas ir daudz demokrātiskas pieejas nodrošināšanai.

Eiropā arvien aktuālāki kļūst biznesa kontakti ar Āzijas valstīm, jo nākotnē par galvenajām ražotājvalstīm tiek uzskatītas Ķīna un Indija. Cik lielā mērā šis apstāklis nosaka prasību pārzināt šo valstu valodas?

Nav grūti secināt, ka Eiropā ir ļoti neliels skaits to iedzīvotāju, kuri prot ķīniešu valodu. Mēs vēlētos iedrošināt eiropiešus apgūt arī trešo valstu valodas. Šādu valodu zināšanas ir lieliska priekšrocība ne tikai indivīdiem, bet arī sabiedrībai kopumā. Mēs runājam par ES kā globālu aktieri, tāpēc, lai būtu iespējams šādi sevi pozicionēt, mums ir vajadzīgas šim globālajam aktierim nepieciešamās īpašības - lingvistiskās prasmes ir daļa no šī kopuma. Lai veicinātu eiropiešu vēlmi apgūt papildus valodas, mēs nesen parakstījām vienošanos ar Ķīnas valdību par ķīniešu valodas popularizēšanu Eiropā. Tāpat mēs labprāt slēgtu šādas vienošanās arī ar citām valstīm.

Par veiksmīgākajām programmām daudzvalodības popularizēšanai uzskatāmi Eiropas jaunatnes izglītības projekti, kuru ietvaros jauniešiem tiek sniegta iespēja pavadīt mācību semestri ārvalstīs (ERASMUS). Vai līdzīga rakstura programmas ir pieejamas arī pieaugušo izglītības sektorā, un kā būtu iespējams motivēt pieaugušos apgūt jaunas valodas?

Mēs popularizējam valodu mācības un mobilitāti ne tikai jauniešu vidū, bet visu vecuma grupu iedzīvotāju starpā, tomēr, protams, salīdzinot ar ERASMUS programmas rādītājiem, šie skaitļi citās kategorijās nav tik iespaidīgi. Mums bija arī ERASMUS Mundus programma, kurai mēs vēlētos īstenot turpinājumu ERASMUS Mundus II. Mums ir jāņem vērā, ka pašreizējais finansējums programmām ir apstiprināts laika posmam līdz 2013. gadam. Līdz ar to mūsu iespēja nākt klajā ar jaunām programmām ir ierobežota. Tomēr mums ir iespēja formulēt skatījumu un mērķus tam, ko vēlamies darīt pēc 2013. gada, lai redzētu, vai mēs varam nodrošināt labāku naudas izlietojumu un veicināt iedzīvotāju mobilitāti. Arī sarunā ar jūsu ekonomikas ministru es minēju, ka daudzas valstis pašlaik realizē savas nacionālās programmas tieši uzņēmēju mobilitātei, kas varētu ietilpt šajā pieaugušo izglītības procesā.

Kāds būtu jūsu redzējums veiksmīgam darba rezultātam daudzvalodības jomā tuvāko piecu gadu perspektīvā? Kas būtu tie darbi, pēc kuriem jūs spriestu, ka daudzvalodības komisāra postenis ir sevi attaisnojis?

Daudzvalodības politikas jomā sasniegumi tiks vērtēti caur skaidriem rādītājiem, kā, piemēram, lingvistiskā kompetence. Ja arvien pieaugs to iedzīvotāju skaits, kuri apgūs papildu valodas, mūsu politika tiks uzskatīta par veiksmīgu. Ja pieaugs to instrumentu skaits, kuri ļauj nodrošināt ārvalstnieku integrāciju vietējā sabiedrībā, arī tā būs veiksme mūsu darbā. Ja būs novērojama lingvistiskā diversitāte arī kultūras, biznesa un citos sektoros, arī tad mēs varēsim teikt, ka šī politika ir veiksmīga. Tomēr es vēlētos vēl piebilst, ka, lai šī politika tāda būtu, tai ir jāsaņem atbalsts ne tikai no Eiropas Kopienas, bet arī dalībvalstīm individuāli. Un, kamēr šie kopējie centieni tiks realizēti, esmu pārliecināts, ka mūsu politika būs veiksmīga.

Foto: „Tas nav rentabilitātes un naudas jautājums. 23 oficiālās valodas ir tas princips, kas savā būtībā raksturo ES – vienotība dažādībā. Šajā gadījumā nevar būt runa par ekonomiju, kur tiek vērtēts, cik šāda pieeja ir efektīva izmaksu ziņā”, tā L.Orbans.