Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja Eurostat dati liecina, ka Latvijā martā bijusi augstāka gada inflācija nekā ES un eirozonā vidēji.
Proti, gada inflācija Latvijā martā bijusi 11,5%. Vēl augstāka inflācija bijusi vien Lietuvā (15,6%), Igaunijā (14,8%), Čehijā (11,9%) un Nīderlandē (11,7%), pārējām valstīm – zemāka, vairākām, kā Somijai (5,8%), Portugālei (5,5%), Francijai (5,1%), Maltai (4,5%) – pat būtiski zemāka nekā pie mums. Savukārt ES vidēji gada inflācija martā bijusi 7,8%, bet eirozonā – 7,4%. Vēl būtiski, ka martā Latvijā salīdzinājumā ar februāri patēriņa cenas pieaugušas par 3,3%, Lietuvā – par 2,4%, bet Igaunijā – par 2,7%.
Tātad, tā turpinot, varam izvirzīties arī līderos. Saprotams, ka ar administratīvām metodēm inflācijas pieaugumu ievērojami apturēt nevar, it īpaši, ja tas, kā šoreiz, lielā mērā ir ārējo notikumu ietekmēts. Taču tas, ko var darīt, ir vismaz neveicināt cenu pieauguma tempu.
Diemžēl virkne politisku aktivitāšu ir tieši vērstas uz to, lai vēl vairāk veicinātu inflācijas pieaugumu. Daži spilgti piemēri. Jau ilgstoši tiek runāts par nepieciešamību būtiski mazināt PVN pienam, piena produktiem vai, plašāk raugoties, pamatizmaksām, kas saistītas ar vietējās pārtikas ražošanu. Tas sabremzētu gala produkcijas cenu veikalos, veicinātu vietējo ražotāju konkurētspēju situācijā, kad lielā daļā ES valstu pārtikai un ne tikai tai jau ir samazināts PVN.
Taču tam pretī ir PVN samazināšanas noraidītāju attieksme – lai cenas kāpj, mēs nabagus pabalstīsim. Kas cits, ja ne inflācijas veicināšana te saskatāma?
Cits piemērs: labklājības ministra vēstījums par minimālās algas būtisku kāpumu nākamgad arī vērtējams kā eļļas ieliešana inflācijas ugunskurā – lai izmaksātu lielākas algas, uzņēmējiem nauda tam jānopelna, tātad bez jau jūtamā energoresursu un izejvielu cenu kāpuma tiek mākslīgi radīta vēl papildu motivācija produktu un pakalpojumu cenu celšanai.
Ar ko tas var beigties? Ar to, ka vēl pēc gada secinās, ka, neskatoties uz algu celšanu, pirktspēja tāpat nav būtiski mainījusies, tātad jāceļ algas atkal un atkal. Un te, protams, jāņem vērā arī tā cēloņu un seku sakarība, ka līdz ar minimālās algas celšanu neizbēgama ir arī lielāku algu pārskatīšana (vismaz valsts pārvaldē, kam nauda rodas valsts kasē). Bet tas noved pie vidējās algas kāpuma un pie tā, ka minimālā alga atkal ir ar krietnu atrāvienu no vidējās, tātad atkal kādam var rasties motivācija nākt klajā ar populistiskām iniciatīvām.
Te, protams, jāuzsver, ka algas Latvijā tiešām ir zemas, ir jāveicina cilvēku dzīves līmeņa pieaugums, taču drīzāk, veicinot uzņēmējdarbību, veicinot iespējas reāli vairāk nopelnīt, nevis nemitīgi ceļot izmaksu latiņu, kura darba devējiem vai nu jāpārvar, vai jālemj par savas darbības izbeigšanu.
Cenu kāpuma kontekstā bažas raisa arī daudzie plāni par sašķidrinātās gāzes importa infrastruktūras būvi. Jā, alternatīvas šī energoresursa piegādes ir nepieciešamas, taču patērētājiem bez pieejamības būtiski arī tas, cik par gāzi būs jāmaksā. Jau tagad būtu plaši jārunā par to, kāds būs sadārdzinājums, ja gāzi piegādās caur Klaipēdu, Paldiskiem vai Skulti. Ja tādi aprēķini būtu publiski pieejami, kas zina, varbūt daudzi patērētāji jau laicīgi sāktu plānot atteikšanos no gāzes lietošanas, meklējot tās aizstājējus.
Arī gāzes piegādes infrastruktūras attīstītājiem (ja vien nav kādas slepenas vienošanās ar valsti par garantētiem apjomiem, kas būtu vēl viens riska faktors), būtu jārēķinās ar iespējamu patēriņa samazināšanos nākotnē. Un, protams, saistībā ar inflācijas pieaugumu būtisks ir jautājums par joprojām vērojamo tendenci valstij tērēties vairāk par savām iespējām. To arī konstatē Eurostat, ka Latvija pērn ceturtajā ceturksnī bijusi starp septiņām ES dalībvalstīm ar valsts parāda kāpumu.
Latvijas valdības parāds pērn ceturtajā ceturksnī gada izteiksmē palielinājās par 1,5 procentpunktiem. Tikmēr it kā līdzīgos apstākļos esošajā Lietuvā vispārējais valdības parāds samazinājies par 2,3 procentpunktiem, bet Igaunijā – par 0,9 procentpunktiem. ES vidēji kritums bijis 1,9 procentpunkti, bet eirozonā samazinājums bijis 1,6 procentpunkti.
Tie, protams, ir dati par situāciju pirms kara Ukrainā, tagad ir nākuši klāt jauni izdevumi arī mūsu valstij, taču domājams, ka tendence, ka tērējamies neapdomīgāk, saglabāsies. Īpaši saistībā ar vēlēšanu tuvošanos, kas motivē politiķus ne vien daudz sasolīt nākotnē, bet arī, tā teikt, pirkt vēlētājus ar konkrētiem valsts pīrādziņiem.
