Ar aizturētu elpu starptautiskā sabiedrība seko WikiLeaks intensīvi publiskotajai informācijai par ASV diplomātu konfidenciālajiem ziņojumiem, kas mijas ar dažādu varas iestāžu izmisīgiem centieniem ierobežot atbildīgo personu darbības. Šādi konfidenciālas informācijas plūdi vedina identificēt informācijas laikmeta problēmas un aizdomāties par informācijas drošību kopumā.
WikiLeaks uzsāktais konfidenciālās informācijas publiskošanas ceļš atgādina mūsu pašu Latvijas Neo neseno darbību, nododot atklātībā VID elektroniskās deklarēšanas sistēmas datus par valsts amatpersonu atalgojumu. Vienmēr var diskutēt par šādas rīcības attaisnojumu un lietderību, raugoties no sabiedrības viedokļa: ir savi argumenti par un savi argumenti pret.
Bet paradoksāli ir tas, ka abos gadījumos ir iesaistīta valsts administrācija. Un patiešām – pārdomājot līdzšinējo pieredzi, nākas atzīt, ka privātā sfērā konfidenciālas informācijas noplūdes ir salīdzinoša reta parādība. Šādiem datiem tiek nodrošināta adekvāta fiziskā un loģiskā aizsardzība, tāpat arī savstarpējās tiesiskajās attiecībās vērība tiek pievērsta konfidenciālās informācijas īpašam režīmam. Bet tas ir tikai tiktāl, ciktāl to var ietekmēt pats privātais sektors.
Ir jau zināmā mērā pierasts, ka valsts rīcībā esošā konfidenciālā informācija tiek publiskota visdažādākajos veidos. Atklātībā nonāk telefonsarunu ieraksti ar dažādām personīgām vai ķēķa sarunām, operatīvās izmeklēšanas un krimināllietu materiāli utt. Visi zina, kurš žurnālists tin kāsīti, kurš politiķis kuru uzmet un kuram tiesnesim zvana advokāts. Tas viss tiek bez aizspriedumiem izpausts masu medijos un pat izdots grāmatu veidā.
Neilgu laiku atpakaļ pārsteigumu man sagādāja kādas latviešu veidotas un uzturētas .com tipa mājas lapas apskate, kurā bija publiskots klienta lietas ietvaros sagatavots iesniegums kriminālprocesa uzsākšanai. Interesantākais ir tas, ka šis dokuments pavisam īsu laika posmu iepriekš tika oficiāli iesniegts prokuratūrā turpmāko darbību veikšanai. Jāsaka, ka tā arī līdz šim brīdim nav viesusies lielāka skaidrība, kādā veidā dokuments nonāca interneta mājas lapā. Nezinot informācijas izpaudēju, nav iespējams arī kādam kaut ko pārmest.
Tiktāl problēmas ieskicējums par neoficiālajiem informācijas kanāliem; bet daži vārdi par oficiālajiem. Ievērības cienīgs ir fakts, ka Informācijas atklātības likums (kas saprotamu iemeslu dēļ būtu dēvējams par valsts iestādēm nepatīkamāko likumu) atsevišķos gadījumos pieļauj arī ierobežotas pieejamības informācijas izsniegšanu interesentam, kas rakstveidā pamato savu pieprasījumu un norāda mērķi, kādam tā tiks izmantota. Atklāti runājot, jāsaka, ka nepamet bažas par tiem kritērijiem, pēc kuriem iestādes izsniedz šādu informāciju. Domājams, ka būtu visiem pieņemamāk, ja šajā aspektā informācijas aprite tiktu reglamentēta skaidrāk.
Ilustratīvam piemēram varu minēt situāciju, kad augstākā līmeņa valsts pārvaldes iestādei lūdzu izsniegt vairākus dokumentus saistībā ar Eiropas Komisijas formālo paziņojumu pārkāpuma procedūras lietā. Lai gan informācijas pieprasījums saturēja atrunu par vispārpieejamās informācijas izsniegšanu, attiecīgā iestāde izsniedza arī tādu informāciju, kas bija klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija (par ko biju ļoti pārsteigts!). Augstu novērtējot izrādīto paļāvību, konkrētajā gadījumā sliecos domāt, ka tomēr iestādei nebija pietiekošs tiesisks pamats šādas informācijas izpaušanai. Tāpat līdzīgi ir bijuši arī citi gadījumi.
Kā redzams, informācijas drošības uzlabošanas jomā ir iespējas izvērsties ne tikai privātajam sektoram, bet arī valsts administrācijai. Pirmais loģiskais solis prasītu tikt skaidrībā par to, kura informācija tiešām būtu klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija. Otrajā solī būtu informācijas drošības problēmas aktualizācija. Šajā aspektā visnozīmīgākā būtu informācijas tehnoloģiju speciālistu sekmīga darbība un juridiskās atbildības mehānismu iedarbināšana. Nākas atzīt, ka tieši pēdējais elements ir viens no vājākajiem ķēdes posmiem – neapstrīdami fiksēt konfidenciālās informācijas izpaudēju un spert asus soļus juridiskās atbildības piemērošanā.