Par aiziešanu no amata nupat paziņojis SEB Unibanka prezidents Viesturs Neimanis. Intervijā laikrkstam Dienas bizness V. Neimanis atklāti analizē ekonomiskos procesus valstī, nosaukdams iespējamo problēmu cēloņus.
Pēdējo gadu laikā piedzīvotais Latvijas ekonomikas visai straujais kāpums nenoliedzami ir parocīgs, izdevīgs bankām. Vai pieļaujat iespēju, ka šogad vai nākamgad šī augšupeja varētu apstāties, piedzīvojot sava veida stagnāciju?
Neapšaubāmi tas ir bijsi izdevīgs bankām, taču lielā mērā mēs tieši bankām varam pateikties, ka tāda izaugsme ir bijusi. Ekonomiskā izaugsme tik laba ir bijusi tāpēc, ka mums ir spēcīga banku sistēma, bet bankām rezultāti tik labi ir tāpēc, ka ir bijusi liela ekonomiskā izaugsme valstī. Patiesībā mūsu valsts problēma ir tā, ka iespēju finansēties ārpus valsts mēs esam izmantojuši ļoti nesabalansēti. Es jau saprotu arī jūsu jautājuma zemtekstu — varbūt tieši banku dēļ mēs esam nonākuši pašreizējās nesabalansētās ekonomikas situācijā. Mēs saprotam, ka šāds pieaugums nevar būt ilgstošs, un tāpēc bankas ir sākušas domāt, kā samazināt kredītportfeļa straujo pieaugumu, ar domu, ka mēs varētu ekonomiku attīstīt sabalansētāk.
Bet kad, jūsuprāt, šī ekonomikas augšupeja var apstāties?
Patiesībā zināmi krīzes elementi mums jau ir. Jautājums jau ir par to, vai mums šī augšupeja ir tik būtiska. Ja mēs paskatamies, kas Latvijā notiek ar ražošanu, tad vai mēs tur redzam augšupeju? Varbūt tā vairāk ir saistīta ar nekustamo īpašumu cenu kāpumu. Zināmā mērā varam teikt, ka mēs esam nonākuši līdz pirmajai nesabalansētībai, un te runa ir par darbaspēka tirgu, kur mums jau ir krīze. Tas, ka darba samaksa aug straujāk par produktivitāti, pēdējos divus gadus ir bijis ļoti izteikti. Varbūt ir ļoti grūti izmērīt, kā ir augusi produktivitāte, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tā nav augusi ap 22 %, kas savukārt ir bijis pēdējais lielais algu kāpums. Problēmas jau ir sākušas, jo uzņēmumiem ir problemātiski pelnīt tādā līmenī, kādā tie ir pelnījuši līdz šim. Brīdī, kad peļņa būs pavisam neliela, tie sāks izjust grūtības.
Vai uzskatāt, ka straujie ekonomiskās attīstības rādītāju pieaugumi lielā mērā ir bijuši uz inflācijas rēķina?
Nav jau tā, ka izaugsme rada inflāciju. Droši vien abus divus šos faktorus rada vieni un tie paši efekti. Straujā izaugsme nekustamo īpašumu tirgū rada gan inflāciju, gan arī reālu ekonomikas izaugsmi. Turklāt runa ir ne tika daudz par darījumiem nekustamā īpašuma tirgū, bet gan par straujo pieprasījumu, kas ir radījis gan IKP kāpumu, gan arī inflāciju.
Vēl salīdzinoši nesen Latvijā strādājošo komercbanku pārstāvji uzsvēra, ka kreditēšanas līmenis valstī joprojām nav sasniedzis tik augstu līmeni kā citviet Eiropā, ka šajā jomā vēl ilgu laiku var strādāt, bet nu šī pieeja un arī izteikumi ir mainījušies. Kas īsti pa šo laiku ir noticis?
Ja mēs pirms trīs gadiem runājām, ka Latvijā kreditēšana vēl nav sasniegusi Eiropas un arī attīstīto pasaules valstu līmeni, tas tā arī bija. Taču tagad situācija tiešām ir mainījusies, jo izaugsmes temps ir bijis tik straujš, ka mēs attiecībā uz kreditēšanas apjomu daudzām valstīm esam ļoti tuvu, un dažas esam pat pārsnieguši. Skatoties uz IKP, kļūst skaidrs, ka kreditēšanas apjoms tiešām ir bijis liels. Taču jāatzīst, ka mums šis kreditēšanas pieaugums ir bijis arī nesabalansēts, un tā ir problēma. Attīstošā rūpniecībā šis kreditēšanas pieaugums nav tik liels, kā vajadzētu, kamēr nekustamajos īpašumos… Nu labi — hipotekārā kreditēšana arī vēl nav tas bīstamākais sektors, bet arī tā izraisa iekšzemes pieprasījuma pieaugumu.
Kas tad ir bīstamākais sektors?
Runājot no bankas viedokļa, patiesībā hipotekārā kreditēšana, ja tā ir veikta, lai finansētu cilvēkam mājokli, kurā viņš dzīvo, uzskatu, ka tas ir samērā drošs kredīts. Tā drošums ir atkarīgs no cilvēka ienākuma avotiem. Turpretī, skatoties uz šo jautājumu no ekonomikas pārkaršanas aspekta, tas ir viens no dzinuļiem, kas veicina inflāciju, neadekvāto būvniecības apjomu pieaugumu. Celtniecības jaudām nodrošināt pieprasījumu šodien ir ļoti grūti. Nesabalansētības dēļ šī hipotekārā kreditēšana varbūt arī nav vēlama. Mums trūkst pieauguma ražošanas attīstībā — tā ir sfēra, kur mums vēl vajag augt, pret hipotekāro kreditēšanu izturoties mazliet piesardzīgāk.
Un tomēr — jūs teicāt, ka hipotekārā kreditēšana vēl nav tas bīstamākais sektors. Kas tad ir bīstamākais sektors?
Banku sektors var ciest, finansējot nekustamā īpašuma projektu attīstītājus — viņus finansēt, manuprāt, pašreizējā brīdī ir ļoti riskants pasākums. Runājot par jaunu dzīvojamo fondu, jautājums ir par to, vai attīstītāji to vairs spēs pārdot. Arī par lielu industriālo nekustamo īpašumu ir jautājums — vai to spēs izīrēt? Turklāt šiem projektiem parasti ir ļoti liels apjoms, tāpēc tie ir rūpīgi jāizvērtē.
Cik lielu lomu spēlē šo projektu kvalitātes jautājums?
Lomu spēlē gan projekta kvalitāte, gan vieta. Jāvērtē arī, kas varētu būt klients attiecīgā īpašuma attīstītājem. Jau pērn es prognozēju, ka noteikti ir sākts realizēt projektus, kuri būs neveiksmīgi, un tagad esmu par to vēl drošāks — tādi projekti jau ir pat noslēgušies. Mēs tos vēl neesam atraduši, jo par laimi, tie nav finansēti mūsu bankā. Neapšaubāmi arī celtniecības jaudas netiek līdzi tam, kas bija plānots, un tādējādi projektu realizācijas gaita arī kļūst lēnāka — ja attīstītājs ir aizņēmies resursus bankā, viņam procenti ir jāmaksā ilgākā laika posmā. Bankas varbūt var pagaidīt, bet jautājums ir par to, vai šis attīstītājs ar savu projektu var iegūt tos līdzekļus, kas viņam ir vajadzīgi. Arī darījumu nekustamo īpašumu tirgū ir kļuvis mazāk. Tādējādi uzmanīgiem ir jābūt attīstītājiem, bet bankām ir jāuzmanās, strādājot ar attīstītājiem.
Ar ko tas, jūsuprāt, ir izskaidrojams tas, ka pašreizējā brīdī Latvijā lielā mērā ir apstājies nekustamā īpašuma tirgus?
Viss kopā. Protams, viens no iemesliem ir tas, ka bankas ir kļuvušas daudz piesardzīgākas, izsniedzot kredītus. Varbūt tas skaļi skan, bet tīri no sociālās atbildības viedokļa mēs esam sapratuši, ka šādu nesabalansētu attīstību turpināt nevar, ka kreditēšanas temps ir jāsamazina. Protams, mēs gribam turpināt kreditēt labākos projektus un labākos klientus, bet tajā pašā laikā mēs vairs negribam pieaudzēt kredītportfeli tādā pašā apmērā, kā pērn.
Jēdziens «sociālā atbildība» šajā gadījumā tiešām skan skaļi, ņemot vērā, ka katra uzņēmuma, tostarp bankas, primārais mērķis tomēr ir gūt peļņu. Vai jūs baida iespēja, ka Latvijā varētu sākties problēmas ar kredītu atdošanu?
Tieši tā! SEB Unibanka Latvijā vēlas strādāt ilgu termiņu, un mūs uztrauc tas, vai krīze, kas Latvijā kaut kad būs, izrādīsies smaga vai ne tik smaga. Protams, mūs interesē, lai šīs krīzes izpausmes nebūtu mūsu klientiem tik sāpīgas, ka viņi nespētu atdot mums kredītus. Jo pakāpeniskāk tas viss notiek, jo mēs esam drošāki. Pašreizējā brīdī mēs tiešām esam ieinteresēti tajā, lai mūsu ekonomikas pieauguma temps samazinās, lai mēs varētu daudz labāk vadīt šo ekonomikas pieaugumu. Ekonomikas pieauguma samazināšanās rezultātā būs uzņēmumi, kuriem radīsies problēmas — par to nav nekādu šaubu.
Cik optimāla, pareiza, jūsuprāt, ir Latvijas Bankas (LB) politika, laiku pa laikam palielinot refinansēšanas likmi vai obligāto rezervju normu, pamatojot to ar nepieciešamību samazināt inflāciju valstī?
Jau pirms pāris gadiem LB sāka aktīvi runāt par to, ka ekonomikai ir pārkaršanas draudi, ka vajag kaut ko darīt, bet neviens īsti nereaģēja uz šiem paziņojumiem. Un tad LB darīja, ko varēja izdarīt ar saviem spēkiem, ar instrumentiem, kas tai bija. Jāatzīst, ka šie instrumenti varbūt nebija pārāk efektīvi. Taču tika panākts tas, ka par šo problēmu arvien vairāk tika runāts, līdz beidzot pienāca brīdis, kad visi ekonomikas dalībnieki ir sapratuši, ka situācija nav tik vienkārša, par kādu mēs to uzskatījām vēl pirms 6 mēnešiem, ka mums ir jādomā, ka būs kaut kādas tempa izmaiņas tuvākā vai tālāk nākotnē. Turklāt varbūt atceraties šā gada februāra situāciju ar lata devalvācijas draudiem, kā arī Standard & Poor’s paziņojumu par kredītreitinga samazināšanu Latvijai. Jāatzīst, ka acīmredzot mēs to bijām pelnījuši. Būtiskākais, manuprāt, ir tas, ka visu šo aktivitāšu rezultātā mēs visi esam kļuvuši mazliet piesardzīgāki un kopīgiem spēkiem varam mīkstināt pieauguma tempa izmaiņas. Ja mēs būtu tikpat apmierināti ar sevi un priecīgi par ekonomikas pieaugumiem vēl pāris gadus, mums patiesībā būtu sāpīgs ekonomikas kritums. Neapšaubāmi šis kritums būs, bet varbūt tas nebūs tik sāpīgs.
Tajā pašā laikā Igaunija ir nolēmumi ar inflācijas kāpumu necīnīties. Uzskatāt, ka mūsu kaimiņvalsts pieļauj kļūdu?
Domāju, ka viņiem ir citādāka situācija, nekā Latvijai. Pirmkārt, viņiem ir valsts budžets ar pārpalikumu, viņiem ir lielas rezerves valdībai, kas tiek glabātas pie aktīvu pārvaldītājiem. Un tā ir ļoti būtiska starpība. Igauņiem arī ir zemāka inflācija, kas ir būtisks faktors. Taču, no otras puses, es uzskatu, ka igauņiem vajadzētu būt piesardzīgākiem, ka viņi riskē.
Vai, jūsuprāt, tādējādi LB nepanāk gluži pretēju efektu — inflācijas palielināšanos, ņemot vērā, ka daudziem uzņēmumiem kredīti ir tieši latos?
Jā, es domāju, ka tā ir problēma, kas nav viegli risināma. LB uzdevums ir aizstāvēt latu, un manā skatījumā to LB veiksmīgi ir arī izdarījusi. Taču acīmredzot vienīgais instruments, ar ko aizstāvēt latu, ir procentlikmes pacelšana. Jācer, ka pašreiz lats ir atkal kļuvis stiprs, LB pērk valūtas un pārdod latus — tātad latu likviditāte tirgū palielinās. Līdz ar to cerams, ka latu procentlikmes tirgū sāks kristies. Nedomāju, ka LB bija liela izvēle.
Cik lielā mērā Latvijas ekonomikai, jūsuprāt, būtu vai nebūtu vajadzīga lata devalvācija?
LB prezidents Rimševica kungs jau teica, ka šāds solis Latvijas ekonomikai būtu nevis zāles, bet inde. Tā arī ir! Kas devalvācijas gadījumā notiktu ar tiem kredītņēmējiem, kuri ir paņēmuši kredītus eiro, ņemot vērā, ka lielai daļai no viņiem ienākumi ir latos? Tas būtu diezgan liels trieciens ekonomikai. Jāņem arī vērā, ka mums ir būtisks importa pārsvars pār eksportu. Jā, šāds solis būtu palīgs eksportam, bet importētāji ciestu. Arī inflācija neapšaubāmi kāptu.
Devalvācijas gadījumā jārēķinās ar kredītņēmēju nespēju atdot aizņemtos līdzekļus?
Jā, banku sistēma ciestu krietni, bet tas būtu pastarpināti. Vispirms jau ciestu tie, kuri nespētu atdot kredītus, un bankas droši vien kļūtu par nekustamā īpašuma tirgotājām, mēģinot kaut kur pārdot dzīvokļus. Es tikai nezinu, kur tos varētu pārdot. Tā būtu liela problēma! Devalvācija var notikt tikai tad, ja to nolemj LB. Domāju, ka LB nav objektīva iemesla, lai tā varētu gribēt devalvēt latu. Jūs jau redzējāt — brīdī, kad daļa ārvalstu investoru mēģināja «spēlēt» uz šo lata devalvāciju, tas par laimi bija nerezultatīvi, izņemot to, ka tika ievērojami paceltas latu procentlikmes — 10 % apmērā.
Rezultātā šobrīd notiek process, kad daudzi cilvēki pāriet no kredītiem latos uz eiro, kas īstenībā nemaz nav tik pozitīvs process.
Kāpēc?
Tāpēc, ka tas rada papildu spiedienu uz vietējo valūtu. Pašreiz tas ir pozitīvi, jo cilvēki ņem kredītus eiro, tiek pirkti lati, kas nozīmē, ka lats ir stiprs. Taču tajā brīdī, kad šie kredīti būs jāsāk atdot, cilvēkiem, kam ir ienākumi latos, tie katru reizi būs jākonvertē uz eiro, bet konvertācija mazām summām arī nemaz nav tik lēta. Tāpēc cilvēkiem būtu rūpīgi jāpārdomā, vai pāriet uz kredītiem eiro. Patiesībā es ceru, ka vēl kādu laiku lats būs stiprs, un tā likme sāks kristies. Jau ceturtdien bija pirmā zīme tam, ka tas varētu notikt — šīs likmes apmērs nokritās no 10,3 līdz 10,13. Tādējādi šis process ir sācies un ideja mainīt latus uz eiro nemaz nav tik laba.
Savukārt lata devalvācija būtu iespējama tad, ja ekonomikā jau būtu sākusies lejupslīde, ja būs ilgstoša krīze. Pašreizējā brīdī lats ir drošā LB pārvaldījumā, kas ir spējīga noturēt tā kursu.
Tajā pašā laikā jau šogad ir iespējama LB vadības maiņa…
Šeit jautājums ir par to, kāpēc gan nākamajai LB vadībai vajadzētu spert šādu soli. Mums tomēr ir raksturīgs pakāpeniskums — tiek pārņemts tas, ko ir darījuši iepriekšējie. Asas svārstības Latvijas ekonomikai nav raksturīgas.
Cik efektīvs, jūsuprāt, ir valdības piedāvātās inflācijas apkarošanas normas, kas attiecas uz banku sektoru?
Skatoties ar šodienas acīm, man ir žēl, ka gan valdība, gan komercbanku sistēma savulaik pietiekami neieklausījās centrālās bankas vadītāja teiktajā. Ja šīs aktivitātes būtu sākušās tad, mums šodien šādas inflācijas droši vien nebūtu. Komercbankas jau arī nereaģēja pietiekami ātri. Jebkurā gadījumā labāk ir radīt šādu plānu, nekā nedarīt neko. Nedomāju, ka būtu gaidāmi ļoti strauji panākumi, ka inflācija tūlīt nokritīsies. Šis process ir pakāpenisks, un ir jau labi tas, ka tam vispār ir pievērsta uzmanība.
Izskanējuši gan pārmetumi, ka daļa no normām, kas šā plāna aizsegā ir pieņemtas, ir vērstas nevis uz inflācijas samazināšanu, bet visu ko citu, piemēram, «aplokšņu» algu apkarošanu…
Ir jau tā. Taču tā grupa, kas veidoja šo plānu, to nemaz nesauca par pretinflācijas plānu, bet gan Latvijas ekonomikas stabilizācijas plānu. Domāju, ka tur ir tādas aktivitātes, kas nav saistītas ar inflācijas apkarošanu, bet gan to, lai mēs savu ekonomiku varētu labāk vadīt, lai tā labāk legalizētos.
Vai, jūsuprāt, nopietns signāls tam, ka šis plāns nav pietiekami veiksmīgs, nav Standard & Poor’s negatīvais vērtējums mūsu valsts ekonomikai?
Protams, Standard & Poor’s skatījumā šis plāns ir par vēlu un tas nav pietiekami agresīvs. Tas ir ļoti nopietns signāls, par ko mums visiem ir jādomā.
Pēdējā laikā bankas arvien biežāk apgalvo, ka cilvēkiem vajadzētu veidot uzkrājumus. Cik liela motivācija, jūsuprāt, cilvēkiem būtu to darīt, ņemot vērā, ka inflācija mūsu valstī visbiežāk pārsniedz banku piedāvātos depozītu procentus?
Pilnīga taisnība ir tā, ka depozīts šodien nav atraktīvs produkts, un to mēs arī redzam savā depozītstruktūrā. Tajā pašā laikā ir daudz citu uzkrāšanas produktu. Piemēram, produkti, kas ir saistīti ar nodokļu atvieglojumiem saistībā ar dzīvības apdrošināšanu, privātajiem pensiju fondiem.
Saistībā ar pensiju fondiem gan ir izskanējuši līdzīgi apgalvojumi…
Jā, taču vajadzētu atcerēties, ka šeit mēs ietaupām, nesamaksājot nodokļus. Ir taisnība, ka ienesīgums varbūt nav pietiekami liels, bet mēs esam izmantojuši nodokļu atlaidi. Arī dzīvības apdrošināšanai pašreizējos apstākļos ienesīgums nenosedz inflāciju, taču arī šeit ir diezgan ievērojama nodokļu atlaide, kas mums palīdz.
Kuluāros savulaik izskanēja informācija, ka Latvijas Bankas pārstāvji esot vērsušies pie SEB un Swedbank, ar lūgumu pārskatīt savu kreditēšanas politiku Latvijā. Cik lielā mērā attiecībā uz SEB tas īsti atbilst realitātei?
Viss atkarīgs no tā, kā to interpretē. Kontakti starp SEB bankas vadību un mūsu uzraugiem — gan LB, gan FKTK — notiek. Tas ir neapšaubāmi! Protams, šajās tikšanās reizēs mēs pārrunājam to, kas notiek Latvijā, ko mūsu uzraugi un centrālā banka sagaida no mūsu akcionāriem, ko viņi vēlētos — tāda šī situācija ir. SEB grupa saprot, ka tā spēlē sava veida centrālās bankas lomu mūsu ekonomikā.
Vai var teikt, ka piesardzīgāka kreditēšanas politika Latvijā no jūsu puses ir SEB, FKTK un LB vienošanās rezultāts?
Nedomāju, ka tā vajadzētu teikt. Mēs to darām, nevis tāpēc, ka būtu vienojušies ar kādu, bet tāpēc, ka paši saprotam — tas ir jādara.
Kā savas atkāpšanās iemeslu jūs esat minējis to, ka bankā pavadīti ilgi gadi. Tajā pašā laikā tas notiek īsi pēc tam, kad ir notikusi vadības maiņa otrā Latvijā strādājošajā zviedru bankas meitas uzņēmumā Hansabanka…
Tā neapšaubāmi ir sagadīšanās — mēs neko nesaskaņojām. Es pats pieņēmu lēmumu, ka esmu šajā bankā strādājis pietiekami ilgi, un ka varbūt ir pienācis laiks izmantot savu pieredzi un zināšanas kādā citā sfērā un paskatīties, varbūt ir vēl kaut kas interesants, ne tikai banku bizness. Galu galā — dzīve ir tikai viena, un varbūt tajā vēl kaut ko var sakombinēt. Izklausās jau ļoti labi — strādāt bankā —, un es jau arī nesaku, ka tas būtu bijis slikti. Taču nogurums uzkrājas. Man liekas, ka ir pienācis laiks sevi pamainīt jauniem cilvēkiem, un arī organizācijai ir labi, ka kaut kas pamainās — mums tagad nāk valdē strādāt kolēģe no Zviedrijas, un tas ir ļoti pozitīvi. Ja atnāk cilvēks ar svaigām idejām, varbūt mēs to pašu darbu varam izdarīt labāk.
Kolēģe no Zviedrijas nāk, lai uzraudzītu, ko vietējie īsti dara?
Nē, tā nav. Ja tā būtu, manuprāt, izrādītos, ka man ir daudz sekotāju.
Jūs esat norādījis, ka jums ir vairāki darba piedāvājumi. Kādās sfērās?
Es nemeklēju darbu, kamēr strādāju šeit, jo tad informācija par to izplatītos ne tā, kā es vēlētos. Turklāt vispirms man ir jātiek galā pašam ar sevi — nosauksim to par radošu atpūtu.
