Jaunajā darba laika direktīvā 48 stundas jānosaka kā maksimālais darba nedēļas ilgums. Vienā nedēļā darba stundu skaits var būt lielāks, jo tās aprēķina, kā atskaites periodu ņemot 12 mēnešus. Deputātu skatījumā tas atļauj elastīgu, mūsdienīgu darba organizāciju, tādēļ atkāpes no šī principa jāatceļ trīs gadu laikā pēc likumprojekta spēkā stāšanās.
Tādu viedokli šodien otrajā lasījumā pauda Eiropas Parlamenta vairākums. Deputāti arī prasa, lai neaktīvās dežūras stundas tiktu ieskaitītas darba laikā.
Pieņemot šādu viedokli, Parlaments pauda no dalībvalstu kopīgās nostājas atšķirīgu viedokli. Dalībvalstu ministri, kas savu nostāju pieņēma 9. jūnijā, 48 stundu darba nedēļas ierobežojumu saglabāja. Tomēr dalībvalstīs sev saglabāja atkāpes iespēju, darba nedēļas ilgumu gan ierobežojot līdz 60 stundām, ja par atskaites periodu ņem trīs mēnešus un ja to vēlas darba ņēmējs. Atskaites periods varētu būt 65 stundas, ja nav noslēgta kolektīva vienošanās un ja neaktīvo dežūras laiku skaita kā darba laiku. Saskaņā ar dalībvalstu nostāju neaktīvās stundas, ko nodarbinātais pavada darba devēja rīcībā, nav jāieskaita darba laikā.
"Tā ir visu Eiropas Parlamenta politisko grupu un Parlamenta uzvara. Tā ir divu miljonu ārstu un medicīnas studentu uzvara visā Eiropas Savienībā," tā balsojuma rezultātus vērtēja Alejandro Cercas (PSE, ES), kas koordinēja atbildīgās parlamentāras komitejas nostāju. "Tā ir iespēja ES Padomei [dalībvalstu ministriem] ņemt vērā iedzīvotāju prasības un sākt konstruktīvu samierināšanas procedūru," uzsvēra deputāts. Proti, pēc šāda balsojuma rezultāta direktīvu jāturpina izskatīt trešajā lasījumā jeb samierināšanas procedūrā. Tajā Parlaments, dalībvalstis un Eiropas Komisija meklēs iespējas vienoties.
Pašreizējā darba laika direktīva kopš 1993. gada nosaka galvenos principus maksimālajam nedēļas darba un atpūtas ilgumam, dienas atpūtas un darba pārtraukuma laikiem, gada atvaļinājumam, nakts darbam un izņēmumiem noteiktām darbinieku kategorijām (piemēram augstākā līmeņa vadītajiem) un atsevišķām nozarēm. Direktīvā bija noteikts, ka tā pēc desmit gadiem jāpārskata. Jaunā direktīva izpilda šo prasību un papildus jāņem vērā Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumus par domstarpībām dežūras laika jautājumā.