Egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) ir dabisks mežu iemītnieks Eiropā un Āzijā. Kaitēkļa galvenais mērķis ir nobriedušas egles, kas vecākas par 50 gadiem. Līdz ar to – jo vecāks koks, jo iekārojamāks mērķis mizgrauzim.

Vesela egle spēj tikt galā ar nelielu kaitēkļu intensitāti, taču, pieaugot mizgrauža izplatības apjomiem, cilvēkam jāpalīdz dabai saglabāt tās vērtības. Bezrūpīga nostāja veicina mizgrauža izplatību visā valstī un devalvē mūsu zaļā zelta – meža – vērtību.

Lai ierobežotu mizgrauža izplatību Latvijas teritorijā, egļu mežaudzēs no 1. aprīļa līdz 31. augustam noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi. Klimata pārmaiņas, ilgstošs sausums un karstums, bet visvairāk vējgāzes veicina mizgrauža vairošanos un izplatību. Tāpēc jārēķinās ar to, ka šādi pasākumi kaitēkļa izplatības mazināšanai visdrīzāk kļūs par normu. Vai tas nozīmē, ka nokavēts pēdējais brīdis, lai rīkotos? Nebūt ne! Nevar noliegt, ka vispiemērotākais brīdis stāties pretī mizgrauzim bija pirms 20 gadiem. Bet tieši tagad ir nākamais labākais brīdis!

Nesen vides organizācijas pauda satraukumu, ka Zemkopības ministrija esot sagatavojusi jaunus noteikumu grozījumus, kas it kā pastiprinātu Latvijas mežu ciršanu, radot draudus meža ekosistēmai un mežu apsaimniekošanas ilgtspējai kopumā.

Aicinātu uz jautājumu paskatīties citādi – jau tagad pārspīlētu prasību dēļ katru gadu lielos apjomos iet bojā, precīzāk formulējot – tiek sapūdēti kvalitatīvi, izmantojami koksnes resursi. Situācija būtu jāmaina un Zemkopības ministrijas regulējuma izmaiņu piedāvājums ir pareizs – solis īstajā virzienā.

Viedoklis, ko vides organizācijas aktīvi pauž sabiedrībai, ka meža teritorijas Latvijā samazinās, ka meži tiek nepareizi apsaimniekoti, tiek izcirsti, tiek iznīcināta bioloģiskā daudzveidība utt. ir tendenciozs un populistisks. Jo nenoliedzami jebkurš normāls cilvēks, tajā skaitā arī jebkurš meža nozarē strādājošais ir par dabas vērtību un mežu saglabāšanu. Bet lai to realizētu meži, tāpat kā jebkurš cits resurss ir pareizi, ilgtspējīgi jāapsaimnieko. Un Latvijas mežkopjiem ir gan zināšanas, gan praktiskā pieredze un meži tiek ilgtspējīgi apsaimniekoti. Ja vēl pirms Otrā pasaules kara 26% no Latvijas teritorijas bija meži, tad šis rādītājs ir pieaudzis līdz 53%.

Koksnes tirgu aprīlī un maijā joprojām diktēja aprīļa sākumā izsludinātais ārkārtas stāvoklis cīņai ar mizgrauzi. Atbilstoši noteiktajiem ārkārtas situācijas ierobežojumiem vēl līdz jūnija beigām egļu cirsmas būs stingri ierobežotas, kas nozīmē, ka sarūk ne tikai Latvijas koksnes apjoms tirgū, bet stagnē arī mežu izstrādes nozare.

Tāpat, pretēji gaidām, zāģbaļķu cenas maijā piedzīvoja mērenu kritumu, un zemā pieprasījuma dēļ tirgū sāk veidoties uzkrājumi. Savukārt kurināmās koksnes cena, kā iepriekš prognozēts, maijā piedzīvoja zemāko punktu, liecina lielākās meža izsoļu sistēmas Latvijā “E-silva” apkopotā informācija.

Gaidas pēc būvniecības sezonas atsākšanās aprīlī sev līdzi nesa cerību, ka pieprasījums pēc skujkoku zāģbaļķiem maijā varētu palielināties, līdz ar to tā vērtībai tirgū palielinoties. Taču pretēji tam gan inflācijas pieaugums, gan Eiropas Centrālās bankas procentu likmju celšana atstājusi būtisku ietekmi uz būvniecības nozari – būvniecība kļuvusi dārgāka un jaunu mājokļu celtniecība samazinājusies. Rezultātā mazinājies pieprasījums pēc gataviem koksnes izstrādājumiem, kā, piemēram, brusām vai dēļiem. Ķēdes reakcijas ietekmē sarūk arī pieprasījums pēc apaļkoksnes, tāpēc zāģbaļķu cena koksnes tirgū, lai arī mēreni, taču samazinās. Kopējo koksnes tirgus dinamiku turpmāk ir grūti prognozēt.

Latvijas valsts var spēlēt būtisku lomu meža nozares un jo īpaši tās pārstrādes segmenta – kokapstrādes – attīstībā, to īstenojot ar saprātīgu rīcību un tai atbilstošiem lēmumiem, jo īpaši tik būtiskā jautājumā kā koksnes resursu pieejamība ilgtermiņā un adekvāta rīcība tirgus nepilnību novēršanā.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par tēmu Koksnes resursu pieejamība Latvijā kā nozares attīstības stabilizators. Latvijā koksnes resursi bija, ir un būs svarīgākais jautājums, kā īstenot saprātīgu, ekonomiski pamatotu, videi draudzīgu to ieguvi, ko ietekmē ne tikai ES Zaļais kurss, bioloģiskas daudzveidības un klimata mērķi, bet arī pašu mājās pieņemtie lēmumi, attieksme un rīcība.

Pašreizējais izaicinājums — cena

“Pašlaik būtiskākā problēma ir nevis pieejamos kubikmetros, bet gan to cenā. Lai arī pēdējā gada laikā apaļkoku cena ir kritusies no ekstrēmi augsta līmeņa uz vienkārši augstu, no privātā meža īpašnieka skatupunkta svarīgākais šajā faktā ir cena ir kritusies, un, cerot, ka tā atgriezīsies kosmosā, tie nogaida ar mežizstrādi. Savukārt AS Latvijas Valsts meži (LVM) gadījums ir īpašs, jo cenu indekss, kas bija izstrādāts pirms kara un centrālo banku bezprecedenta refinansēšanas likmju kāpuma, vienkārši nespēj absorbēt straujās tirgus svārstības. Tādēļ šobrīd ir situācija, ka LVM zāģbaļķu cenu reizinot ar divi (nepieciešamais m3 apjoms, lai saražotu vienu m3 zāģmateriālu), iegūst pašreizējo viena m3 dēļu cenu tirgū, lai gan normāli baļķa izmaksām dēlī vajadzētu būt ~60%,” situāciju skaidro Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss. Viņš norāda, ka skujkoku zāģmateriālu ražotāji pašlaik ekonomiski nevar samaksāt šādu apaļkoksnes cenu.

Enerģētiskās šķeldas cena pirmskara līmenī vairs neatgriezīsies, sacīja AS "Latvijas valsts meži" (LVM) Koksnes produktu ražošanas un piegādes direktora vietnieks Andris Meirāns.

Viņš atzīmēja, ka, lai gan enerģētiskās koksnes cena kopš jūlija, kad LVM veica šķeldas papildapjoma izsoli Latvijas siltumražotājiem, ir samazinājusies par 30%, ražošanas izmaksas ir palielinājušās. Vienlaikus tirgū no siltumražotājiem ir novērojamas gaidas.

Siltumražotāji pēc saspringtās apkures sezonas ir "paņēmuši atvaļinājumu" pirms gatavošanās nākamajai sezonai un gaida, ka cenas varētu turpināt kristies, stāstīja Meirāns.

Viņš norādīja, ka jau patlaban var pārliecināti teikt, ka šis gads enerģētiskās koksnes tirgū būs citādāks. Kā viens no ietekmējošajiem faktoriem ir ārkārtējās situācijas izsludināšana egļu audzēs astoņzobu mizgraužu bojājumu ierobežošanai.

Kādu nakti pilsētā ienāca mežs – tā sākas Imanta Ziedoņa “Zaļā pasaka”. Šoreiz pilsētā ienāks meža ļaudis: 5. martā pie Ministru kabineta notiks meža īpašnieku un nozares darbinieku protesta akcija.

Jāatzīst, līdz šim neesam bijuši naski uz skaļiem saukļiem vai protestiem. Meža audzēšana nav viena gada vai pat pusgadsimta process, koki aug lēnām, koksnes raža jāgaida ilgi, un meža īpašnieki ir pieraduši pie mierīgas un pārdomātas saimniekošanas. Mēdz arī teikt, ka mežinieki labāk māk sarunāties ar kokiem nekā ar cilvēkiem. Ja esam gatavi runāt skaļi, tātad problēmas ir patiesi samilzušas.

Dabas aizsardzība, kas nodara vairāk ļauna, nekā laba

Protesta galvenais iemesls ir nepārdomātā un netaisnīgā dabas aizsardzības sistēma Latvijā. Nepārprotiet mani – neviens meža īpašnieks nav pret dabas aizsardzību, jo nav taču ienaidnieks pats savam īpašumam, saviem bērniem. Mēs gribam saimniekot tā, lai mūsu meži nākotnē būtu tikai labāki, ražīgāki, dotu vērtīgu koksni, kas aizvietotu plastmasu un cementu, piesaistītu ogļskābās gāzes izmešus un būtu gana stipri, lai izturētu tādus klimata pārbaudījumus kā liels sausums vai vējgāzes. Bet šobrīd dabas aizsardzības sistēma Latvijā mūs ved pretējā virzienā – pie dabas aizsardzībā neiesaistītiem un izmisušiem mežu īpašniekiem, kuriem nav nekādu tiesību, jo viņu mežs ir noteikts par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju vai mikroliegumu. Atkarībā no zonējuma un aizsardzības kategorijas ierobežojuma tas var nozīmēt aizliegumu izpildīt atjaunošanas cirti, – jā, tieši atjaunošanas cirti, jo nozāģētā meža vietā ir jābūt jaunam mežam, – vai arī pilnīgu mežsaimniecības aizliegumu. Jautājums tikai, vai tas patiešām aizsargā dabu un kā tas ietekmē meža īpašnieka dzīvi.