Numura pētījums atklāj – aiz viltotajām vēstulēm, kuras pagājušajā nedēļā saņēma vairāki desmiti Rīgas iedzīvotāju, slēpjas vērienīga, starptautiska mēroga naudas izkrāpšanas shēma.

Rīgā ir atrasti vairāki desmiti noslēpumainu sūtījumu no Izraēlas. Tā aizvadītajā nedēļā ziņoja interneta portāli un avīzes. Vēl noslēpumaināku šo lietu padarīja apstāklis, ka Latvijas Pasts neizpauda sūtījumu saturu. Vien to, ka visas vēstules ne tikai nāk no viena un tā paša sūtītāja, bet ir arī adresētas vienai un tai pašai personai. Pastnieki tās uzgāja vairākās kāpņutelpās un pastkastītēs Zolitūdē, Purvciemā un Mežciemā. Pavisam kopā pasta darbiniekiem izdevās atrast 40 šādus sūtījumus. Bet cik daudzi no tiem tomēr nonāca privātpersonu rokās – to nav iespējams prognozēt. Nedaudz vēlāk atklājās, ka visi šie sūtījumi ir viltoti. Viltojuma pazīmes bija gan Latvijas Pasta zīmogam, gan Izraēlas pastmarkai. Lietas materiālus pasta amatpersonas solījās neatvērtā veidā nodot policijai, lai uzsāktu izmeklēšanu. Tikmēr Numura veiktā izpēte atklāj starptautiska mēroga finanšu izkrāpšanas shēmu, kura no Izraēlas stiepjas līdz Ukrainai, Krievijai un nu jau arī Latvijai. Ņemot vērā šīs shēmas vērienu, neparasto izdomu, kā arī iesaistītās naudas summas, var secināt, ka šis ir, iespējams, iespaidīgākais naudas izkrāpšanas mēģinājums, kurā tiek iesaistītas Latvijas privātpersonas. Viens vienīgs upuris krāpniekiem ienestu vairāk nekā 22 tūkstošus latu lielu peļņu. Kā liecina Lielbritānijas un Nīderlandes drošības kompāniju veiktais pētījums, par šādu krāpšanās shēmu upuriem visbiežāk kļūst izglītoti cilvēki vecumā no 35 līdz 44 gadiem, kuriem ir stabils stāvoklis sabiedrībā un pastāvīgi ienākumu avoti.

Valdība otrdien atbalstīja Finanšu ministrijas (FM) sagatavoto informatīvo ziņojumu par valsts pamatbudžeta un valsts speciālā budžeta bāzi un izdevumu pārskatīšanas rezultātiem 2025., 2026., 2027. un 2028.gadam, kurā valsts pamatbudžeta bāzes izdevumi 2025.gadam aprēķināti 12,195 miljardu eiro apmērā.

Salīdzinot ar pērn apstiprināto 2025.gada ietvaru, izdevumi palielināti par 122,8 miljoniem eiro.

Valsts pamatbudžeta bāzes izdevumi 2024.gadam pērn bija aprēķināti 11,237 miljardu eiro apmērā, un 2025.gada valsts pamatbudžeta bāzes izdevumi plānoti par 8,5% lielāki.

Valsts speciālā budžeta bāzes izdevumi 2025.gadam aprēķināti 4,754 miljardu eiro apmērā, kas, salīdzinot ar pagājušā gada ietvaru 2025.gadam, ir palielinājums par 64,3 miljoniem eiro. Savukārt izdevumu pārskatīšanas rezultātā 2025.gada budžetā konstatēts iekšējais resurss 138,1 miljona eiro apmērā.

Vienlaikus ar izdevumu pārskatīšanu valsts budžeta izdevumu plānošanā katru gadu tiek noteikti arī valsts pamatbudžeta un valsts speciālā budžeta bāzes izdevumi. Valsts pamatbudžeta bāzes izdevumi 2026.gadam aprēķināti 12,154 miljardu eiro apmērā. Salīdzinājumā ar ietvaru 2026.gadam izdevumi palielināti 598,8 miljonu eiro apmērā. Savukārt 2027.gadam izdevumi noteikti 11,589 miljardu eiro apmērā un 2028.gadam 11,332 miljardu eiro apmērā.

100 000 Ls - šādu rekordu sasniedza vienas gleznas cena nedēļas nogalē notikušajā mākslas darbu izsolē.

To rīkoja galerijas Antonija, Ivonnas Veihertes galerijas un Hansabankas Private banking. Liela daļa darbu palika nepārdoti, atsevišķiem mākslas tirgus dalībniekiem liekot runāt, ka ir tādas ekonomiskās krīzes pazīmes vai vismaz ekonomiskais vēsums.

Krievi pieprasīti

Izsolē kopā tika piedāvāti vairāk nekā 200 darbu, un uz to kā potenciālie pircēji bija reģistrējušies aptuveni 90 interesentu - dalībnieku vidū bija ne tikai publisko saietu dalībnieki Irēna Pulkinena, Oskars Barševskis un Jānis Krūmiņš, bet arī zināmi mākslas kolekcionāri - bijušais naftas tranzītbiznesmenis Valentīns Kokalis, nekustamo īpašumu uzņēmēji Aldis Plaudis un Jevgeņijs Gombergs, kā arī antikvariāta Volmar saimnieks Artūrs Avotiņš un spēļu zāļu Fēnikss līdzīpašnieks Jānis Zuzāns. Rekordcenu - 100 000 Ls (kopā ar komisijas maksu - 112 000 Ls) - par krievu mākslinieka Nikolaja Bogdanova-Beļska gleznu Jaunas sievietes portrets solīja interesents pa telefonu. Vēl vairākas gleznas pārsniedza 10 000 Ls robežu - Kārļa Rozena gleznu Sniegotais mežs par 11 000 Ls iegādājās A. Plaudis, bet Aleksandra Kiseļeva darbu Pie vārtiem par aptuveni 30 000 Ls iegādājās telefonsolītājs. «Es atceros, ka reiz stāvēju antikvariātā un siekalojos pie Liberta par 700 rubļiem. Toreiz mana stipendija bija 40 rubļu. Pa naktīm lādēju vagonus un citās naktīs sargāju ieslodzītos, un pēc divām nedēļām varēju nopirkt to Libertu. Arī Rozenu tagad nopirku sev. Es vienmēr esmu gribējis iegādāties Rozenu senioru bez dzīvniekiem un cilvēkiem. Beidzot es to ieraudzīju. Protams, ka ir par dārgu. Izsolē jāmaksā āmura cena un kopā jau sanāk dārgi,» tā A. Plaudis. Tomēr no šiem darbiem tikai Sniegotais mežs izraisīja vairāku izsoles dalībnieku dzīvu interesi, savukārt rekordglezna tika pārdota par sākumcenu. Lai gan kopējais izsoles apgrozījums bija ap 400 000 Ls, nepārdoti palika visi latviešu vecmeistaru un arī modes mākslinieku darbi. Kārotāju nebija ne Vilhelma Purvīša Kūstošajam sniegam (Ls 120 000), ne šī paša vecmeistara gleznai Rīts (Ls 35 000). Nenopirkti palika Jaņa Rozentāla darbi Sieviete dārzā (Ls 50 000), Jūs, bērniņi, nāciet (Ls 45 000) un pat tikai 1800 latu sākumcenas skice Mežā.Interesi neizraisīja arī daļa vairāku pašmāju baņķieru un advokātu iecienītā Ludolfa Liberta darbi - neviens par Ls 29 000 nevēlējās iegādāties Venēciju vai par Ls 12 000 - Venēcijas tiltu. No 5200 līdz 6200 latiem tika uzsolīta cita Venēcija, bet Aktrises portrets tika pārdots par sākumcenu - Ls 9500. «Libertu izsolē īpaši nepirka, jo visi ir pārēdušies Libertu. Labāko Libertu nopirka par 8000 latiem mans labs paziņa, kurš to ļoti vēlējās,» komentē A. Plaudis. Tomēr daudzi darbi izraisīja arī dzīvu interesi - tiesa, to galīgā cena nepārsniedza 7-8 tūkstošus latu. Tā Borisa Bērziņa Sarkandaugavas pārbrauktuves sākumcena bija Ls 3500, līdz pat Ls 5100 uzsolīja Hansabankas valdes priekšsēdētāja dzīvesbiedre Aiga Ārste-Avotiņa, taču beigu beigās to par Ls 7100 ieguva A. Plaudis. A. Ārste-Avotiņa par Ls 4100 (sākumcena - Ls 3300) iegādājās Rūdolfa Piņņa gleznu Dārzā, savukārt A. Plaudis par apmēram 7500 Ls ieguva Augusta Annusa 1925. gada Aktu (sākumcena Ls 5900). Par 500-2000 Ls tika pārdoti arī Jāņa Jaunsudrabiņa un Sigismunda Vidberga darbi. Izsolē bija samērā plaši pārstāvēta arī latviešu mūsdienu glezniecība, taču īpašniekus neatrada pat vairāki par pieprasītiem uzskatītu mākslinieku darbi, vai arī tie tika pārdoti par sākumcenu.

2019. gadā jauno mākslinieku e-galerijā "StartUpArt" veikti aptuveni 140 pasūtījumi un kopā ar izsoļu laikā veiktajiem pirkumiem kopā pārdotas apmēram 250 gleznas.

"Kopumā kopš 2015. gada "StartUpArt" e-galerijas lapā saņemti 540 pasūtījumi, vairākos pasūtījumos ir izvēlētas pat divas līdz piecas gleznas, līdz ar to kopš projekta sākuma pārdotas vairāk nekā 700 gleznas," stāsta Agnese Strazda, e-galerijas "StartUpArt" dibinātāja un idejas autore. Ikdienā viņai palīdz māksliniece Kristīne Lapsa-Kalniņa, kura strādā ar sadarbības līgumu koordinēšanu, jauno gleznu ievietošanu e-galerijā, kā arī rēķinu izrakstīšanu.

Šobrīd e-galerijā ir aptuveni 630 gleznas no 80 māksliniekiem.

A. Strazda ar gandarījumu vēro, kā "StartUpArt" un tai piederošais "Facebook" profils turpina būt par aktuālu vietu tiem, kuri savas gleznas vēlas pārdot, un tiem, kuri meklē drosmīgus rokrakstus un dažādus formātus gleznām, ko izmantot gan sava mājokļa, gan biroja dizainam, kā arī dāvanām. Katru nedēļu kāds mākslinieks izrāda interesi par pievienošanos portālam. "Dažkārt saņemam jautājumus, vai "StartUpArt" nepieņem pārdošanai tēlniecības darbus, kā arī citus formātus, uz ko šobrīd sakām - tikai gleznas," norāda A. Strazda.

Pārmeklējot iepriekš biedrībai K@2 iznomāto namu Karostā, Katedrāles ielā 2, Liepājas pašvaldības pārstāvji kopā ar ekspertiem atraduši 21 gleznu un fragmentus no mākslinieka Eduarda Zāma kolekcijas, Db apstiprināja Liepājas domes nekustamo īpašumu pārvaldes vadītājs Mārtiņš Tīdens.

M. Tīdens atzina, ka vairākas no gleznām bojātas. Izdevies atrast 17 gleznu un skiču un četru gleznu fragmentus. Par atradumu noformēts akts, un gleznas nodotas policijai. Gleznu meklēšana notikusi pēc deputāta Ivara Kesenfelda iniciatīvas, policija, kas izmeklē pazudušo gleznu lietu, interesi par nama pārmeklēšanu nav izrādījusi.

I. Kesenfelds laikrakstam Kurzemes Vārds atklājis, ka bijušās K@2 pārstāves Santas Mazikas rīcībā ir disks ar fotogrāfijās fiksētajām 88 gleznām, ko Jūras spēku mācību centrs nodeva centra K@2 glabāšanā, un, to izpētot, noskaidrots, ka kolekcijas daļa, kas tiek piedāvāta pircējiem Rīgas galerijās Jēkabs un Antonija, nav no tām gleznām, kas atradās centrā K@2. I. Kesenfelds pieļāva, ka šīs gleznas no kolekcijas pazudušas daudz agrāk. Rīgas galerijās par Zāma gleznām prasa 800 latu, raksta Latvijas Avīze.

Lielākais līdz šim reģistrētais nekustamā īpašuma pirkuma darījums: SIA PK Investments (AS Pro Kapital un divu Igaunijā reģistrētu kompāniju meitasuzņēmums) šā gada martā par 103,04 miljoniem latu pārdevusi tirdzniecības centru Domina - 8,13 hektārus zemes ar divām būvēm Ieriķu ielā 3. Uzzini, kuri ir citi lielākie darījumi!

Oficiālo lielo - miljons latu vai vairāk - nekustamā īpašuma darījumu skaits Rīgā strauji sarūk: pagājušā gada otrajā pusgadā tādu bija vismaz 55, bet šā gada pirmajā pusgadā - vairs tikai 36.

Īpaši lielo darījumu skaits galvaspilsētā pastāvīgi pieauga kopš 2005. gada pirmā pusgada, kad tikai 20 darījumu summa bija viens miljons latu vai lielāka un lielākā oficiālā darījuma summa bija 3,67 miljoni latu. Pagājušā gada pirmajā pusgadā virs miljona latu jau bija veseli 55 darījumi, virs miljona dolāru - vismaz 87. Savukārt šā gada pirmais pusgads gan ir atnesis absolūto viena darījuma summas rekordu, Vācijas uzņēmumam par vairāk nekā 103 miljoniem latu iegādājoties tirdzniecības centru Domina un tā zemes platības. Toties oficiālo - zemesgrāmatās fiksēto - darījumu virs miljona latu bijis tikai 36, virs miljona dolāru - tikai 60.

Berlīnē notikušajā elektronikas izstādē IFA 2017 izrādītās tehnoloģijas liek domāt, ka jau pavisam drīz sarunāšanos ar sadzīves tehniku uztversim kā normālu parādību

Gudrāka un savstarpēji savienota sadzīves tehnika, ekrāni visās malās, arī gleznu vietā, un sarunas balsī ar priekšmetiem – šādi IFA 2017 iezīmējusi tuvākās nākotnes patērētāju elektronikas aprises. Berlīnes izstāžu centra milzīgajos paviljonos tehnoloģiju kompānijas tradicionāli izstāda iepriekš neredzētas inovācijas; dažas tendences bija īpaši uzkrītošas.

Ultra HD ir ikdiena

4K jeb Ultra HD izšķirtspēja televizoriem vairs nav nekas pārsteidzošs, taču šajā izstādē milzu ekrāni ar astoņiem miljoniem attēlu veidojošo pikseļu bija it visur – gan kā izstādes objekti, gan kā informatīvi palīglīdzekļi citu produktu stendos. Samsung prezentēja televizora un digitālā gleznu rāmja krustojumu The Frame 43 collu versijā, kas izslēgtā stāvoklī kļūst par gleznu. Vienlaikus korejieši paziņoja par sadarbību ar slaveno Madrides Prado mākslas muzeju, un šī savienība paredz, ka lietotājiem ielādēšanai digitālajā rāmī būs pieejamas tūkstoš slavenu mākslinieku gleznu.

Izsoļu namā Sotheby’s par 110,5 miljoniem dolāru izsolīts Žana Mišela Baskjā glezna ar galvaskausu, sasniedzot rekordaugstu cenu ASV mākslinieka gleznai un radot ievērojamu peļņu divu kolekcionāru meitai, kuri to 1984.gadā iegādājās par 19 tūkstošiem eiro, raksta Bloomberg.

Gleznu iegādājies Japānas modes mājaslapas īpašnieks, miljardieris Jusaku Mezava.

Šo gleznu pirms trīsdesmit gadiem iegādājās Ņujorkas kolekcionāri Džerijs un Emīlija Špīgeli. Tas no sabiedrības acīm zuda līdz 2009.gadam, kad pāris mira. Gleznu mantoja viņu meitas. Vecākā meita Pamela Christie’s izsolei piedāvāja 107 darbus, no kuriem tika pārdoti aptuveni 50 par 125 miljoniem dolāru. Savukārt jaunākā meita Lize nopelnīja gandrīz tikpat, pārdodot vienu – Baskjē gleznu.

Kāds kolekcionārs no Smolandes Zviedrijas dienvidos bijis vienlaikus šokēts un laimīgs, kad uzzinājis, ka gleznu, kuras vērtība, viņaprāt, bijusi pāris tūkstoši kronu (3000 kronu ir ap 220 latiem), izdevies pārdot par 1,65 miljoniem kronu (aptuveni 120 tūkstoši latu), ziņo thelocal.se.

Gleznu - Zviedrijas meža ainavu - gleznojis Turcijas gleznotājs Ahmets Ali Pasča.

Glezna izlikta pārdošanā kā daļa no izsolītāja Starptautiskās Rudens pārdošanas, un tai noteikta orientējošā cena 75 000 - 100 000 kronu apmērā.

«Mēs to reklamējām starptautiskā mērogā, un par gleznu saņēmām lielu interesi, kuru, kā bijām plānojuši, izrādīja turku izcelsmes kolekcionāri,» skaidrojis izsolītājs. Ahmets Ali Pasča dzīvoja 19.gadsimtā Turcijā un bija tuvu stāvošs sultānam.

Galu galā par gleznu sacentušies seši pretendenti.

Interesanti, ka izsoļu nams joprojām nav spējis piedāvāt gleznas vēsturi un skaidrojumu, kāpēc Turcijas gleznotājs izvēlējās Zviedrijas meža tematiku. Nav arī skaidrs, kā glezna nonāca līdzšinējā īpašnieka ģimenes rokās.

Nacistu līdera Ādolfa Hitlera gleznots akvarelis sestdien Nirnbergā tika izsolīts par 130 000 eiro.

Pircējs nevēlējās atklāt savu vārdu, norāda izsoļu nams Weidler.

Tā ir viena no apmēram 2000 Hitlera radīto gleznu. Domājams, ka tā uzgleznota 1914.gadā, kad viņš centās apliecināt sevi kā mākslinieks.

Hitlers pieteicās Vīnes Mākslas akadēmijā, taču netika pieņemts. Taču viņš turpināja gleznot ainavas no pastkartēm, ko pārdeva tūristiem. Mākslas eksperti Hitlera darbus uzskata par viduvējiem, un lielākie izsoļu nami parasti atturas no diktatora gleznu pārdošanas.

Mākslas darbu pārdeva divas vecāka gadagājuma māsas, kuru vectēvs iegādājās gleznu 1916.gadā.

Lai arī Hitlera gleznas tiek izsolītas samērā bieži, šai pievienots rēķins un Hitlera adjutanta Alberta Bormana parakstīta vēstule. Nacistu valdīšanas laikā īpašnieks bija nosūtījis akvareļa fotogrāfiju Hitlera birojam, lai gūtu pierādījumus tā autentiskumam. Hitlera pārstāvji apstiprināja, ka tas ir «viens no Fīrera darbiem».

Gleznu tirdzniecības automātu uzņēmuma SIA PaintingVending Inc. īpašnieks Jevgenijs Roščins plāno, ka vienā aparātā varētu pārdot piecas gleznas dienā.

Jevgenijs pirms kāda laika bija ceļojumā Kiprā, un viņam iepatikās gleznas viesnīcā. «To autors nebija nekāds Pikaso, taču tie bija jauki, pozitīvi darbi. Gribēju nopirkt ko līdzīgu, lai atvestu uz mājām. Sāku staigāt pa pilsētu, meklēju, kur var iegādāties vietējo mākslinieku darbus. Satiku daudzus ielu māksliniekus, kuru lielākais mīnuss ir tas, ka viņi bieži vien glezno uz nekvalitatīva papīra vai arī grib pārdot savu darbu dārgāk un tāpēc piedāvā liela formāta gleznas. Izmēram ir nozīme, jo tūrists darbus, visdrīzāk, uz mājām vedīs rokas bagāžā. Tāpat uz robežas mēdz pārbaudīt mantas un vajadzīgs apliecinājums, ka glezna nav valsts vēsturiskais mantojums, nav zagta,» stāsta uzņēmējs. Tā kā viņš iepriekš ilgus gadus strādājis ar tirdzniecības aparātiem, Jevgenijam radās ideja par tādiem, kuros varētu nopirkt vietējo mākslinieku gleznas.

Aktieris Stīvs Mārtins iesaistīts lielākajā mākslas viltojumu skandālā Vācijas vēsturē. Viņš iegādājies Vācijas - Nīderlandes modernista Heinriha Kampendonka (Heinrich Campendonk) gleznu, kas izrādījusies viltota, vēsta guardian.co.uk.

Mārtins gleznu Ainava ar zirgiem iegādājies 2004.gadā no Parīzes galerijas. Kopš tā laika viņš darbu ir pārdevis un izdevumam New York Times šonedēļ stāstījis, ka nesaprot, vai viņam ir jāmaksā kompensācija pircējam.

Mārtins, kurš netiek apsūdzets nelikumīgās darbībās un ir sens mākslas entuziasts, stāstījis, ka viltotāji bijuši samērā gudri.

Mārtina nopirktā glezna - viņš samaksāja 850 tūkstošus ASV dolāru un 2006.gadā ar zaudējumiem pārdeva gleznu Šveices uzņēmējam - ir tikai viena no daudziem mākslas darbiem, ko Vācijas viltotāju banda, kas tika arestēta pērn, varētu būt viltojusi. Iespējamais bandas vadonis Volfgangs Beltrači, viņa sieva Helēna, viņas māsa Žanete un līdzdalībnieks tiek apsūdzēti 44 gleznu pārdošanā pēdējo desmit gadu laikā.

Rotu dizainere Ginta Sičeva jau 20 gadus dzīvo Londonā, 2000. gadā tur ir izveidojusi savu uzņēmumu, bet pirms pāris gadiem viņa savu darbnīcu pārcēla uz Rīgu

Biju domājusi, ka jūs lielākoties dzīvojat Londonā, bet, kad sarakstījāmies LinkedIn, pieminējāt, ka šobrīd dzīvojat starp Londonu, Tokiju, Minheni un Rīgu. Ko tas nozīmē?

Londonā esmu nodzīvojusi 20 gadus, bet pirms trim gadiem sāku veidot darbnīcu un izstāžu telpu (showroom) Rīgā. Tajā laikā paralēli izveidojās sadarbība ar Japānu, un tagad diezgan bieži jālido turp. Dzīvoju tur vienu vai vairākas nedēļas, tāpēc reizēm man šķiet, ka Japānā esmu biežāk nekā Londonā. Savukārt Minhenē daļēji dzīvo mana ģimene. Rīgā strādāju, te ir mana darbavieta, bet Londonā ir mana kompānija, grāmatveži, menedžeris, papīru darbi un mājas.

Piektdien publiskoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvdarbu veicēja konkursa pretendentu piedāvājumi - kopumā saņemti divi piedāvājumi. Bibliotēku sola uzbūvēt par 458 vai 555 miljoniem LVL

Skonto Būve, RBS Skals un Re&Re, kas apvienojušies Nacionālajā Būvnieku apvienībā bibliotēku plāno uzcelt par 458 339 598 LVL (finanšu piedāvājuma kopsavilkums), bet juridiskā apvienība, kurā apvienojušies SIA PBLC, SIA Moduls Rīga un SIA PB Fasādes bibliotēku ir gatava uzbūvēt par 555 445 124 LVL.

Savukārt pēc šā brīža cenām Nacionālās Būvnieku apvienībās iesniegtais piedāvājums ir 139,5 miljoni LVL, bet SIA PBLC, SIA Moduls Rīga un SIA PB Fasādes - 189,45 miljoni LVL.

"Atsevišķi cipari no šiem diviem piedāvājumiem ir metami miskastē," norādīja Jaunie Trīs brāļi vadītājs Zigurds Magone.

Šādiem vārdiem uzņēmējs un Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidents Guntis Indriksons raksturo vienu no lielākajām sporta būvēm Latvijā – Daugavas stadionu.

Viņš ir par iecerēm samērā īsā laika periodā Rīgā attīstīt trīs vērienīgus futbola infrastruktūras projektus, vienlaikus gan atzīstot, ka tas viss būs iespējams vien tad, ja izdosies piesaistīt finansējumu no ES, valsts, Rīgas pašvaldības.

Esat izteicies, ka jums esot ieceres futbola saimniecības attīstībai Latvijā. Par ko īsti ir runa?

Daudz lietu ir jāizdara. Problēmas saistībā ar krīzi man nozīmē to, ka tā futbola infrastruktūra, ko savulaik radīju, visticamāk, tiks zaudēta. Tāpēc ir jāpārnes futbola halle. No valsts esam dabūjuši piekrišanu saistībā ar Daugavas stadiona izmantošanu. Proti, mums ir plāns nākamajā gadā sagatavot Daugavas stadiona demontāžas projektu, jaunu tehnisko projektu, vēlā rudenī ielikt pamatus, un 2015. gada pavasarī demontēt Skonto būves un pārvest tās uz jauno vietu. Otra iecere ir saistīta ar nepieciešamību pēc stadiona, kur Latvijas futbola izlasei aizvadīt savas spēles. Skaidrs, ka tur, kur pašreiz ir Skonto stadions, tas drīz vairs nebūs. Tādējādi esam jau vienojušies ar pilsētu, ka šim mērķim tiks izmantots Barona ielas stadions. Šobrīd jau izstrādājam skiču projektu un ceram, ka tuvākā pusgada laikā tas būs gatavs. Principā mēs esam atraduši biznesa nišu, kas ļautu saistībā ar šo būvi nepieļaut tās pašas kļūdas, kas bija Skonto stadiona gadījumā. Uzbūvējot «pliku» stadionu, tā ikgadējās uzturēšanas izmaksas ir ap 250 tūkstošiem latu. Tas nav prātīgākais, un domāju, ka neviens to arī nevēlas darīt – it īpaši jau LFF, kas no tā visa baidās kā no uguns. Ir jādara viss, lai uzbūvētu jauno stadionu ar biznesa funkciju, lai tas nebūtu jādotē. Ja viss ar šo projektu notiks tā, kā ir plānots, es gribētu, lai 2016., 2017. gadā tas būtu gatavs.

Kaut gan arvien vairāk uzņēmumu sāk pārdomāt vides jautājumus un parādās arvien vairāk videi draudzīgu produktu alternatīvu veikalos, Latvijas sabiedrībai vēl ir tāls ceļš ejams līdz reālai rīcībai un klimata pārmaiņu nozīmīguma apzināšanai.

Arī Eiropas Investīciju bankas ikgadējais pētījums norāda skaudru realitāti – Latvijas iedzīvotājiem klimata pārmaiņas nav primārā problēma, kā rezultātā arī trūkst klimatrīcības.

Kāpēc tāds kūtrums?

Viena no manis izvirzītajām teorijām, kāpēc Latvijas iedzīvotājiem ilgtspējīga dzīvesveida piekopšana nāk tik grūti, ir meklējama mūsu vēsturiskajā mantojumā jeb – tā sekās. Pēc PSRS deficīta un krīzes gadiem mēs beidzot esam zināmā pārticības posmā, kad lielai daļai iedzīvotāju ir pieejami daudzi iepriekš nesasniedzami labumi. Veikalu plaukti ir pārpildīti ar ļoti plašu preču sortimentu un vilinošām atlaidēm pirkt vairāk, savukārt klimata pārmaiņu tendences mudina atiet no šāda domāšanas un dzīvošanas veida.

Rīgā atklāts Latvijā pirmais beziepakojuma preču jeb «zero waste» veikals Burka, kurā rīdzinieki un pilsētas viesi varēs pirkt pārtikas preces uz svara, izmantojot savu taru.

«Iepērkoties šeit, cilvēki samazinās radīto atkritumu daudzumu, kā arī ietaupīs uz iepakojuma rēķina, jo preces iepakojuma izmaksas var veidot līdz pat 40% no tās vērtības. Iespēja iegādāties preci tieši sev vajadzīgajā daudzumā ir vēl viena priekšrocība, ko nesniedz lielākā daļa veikalu,» uzskata SIA «Dabas burka» dibinātāja Marija Sološenko.

Viņa pastāsta, ka ideja atvērt beziepakojuma veikalu radās laikā, kad atradusies bērnu kopšanas atvaļinājumā un bija vairāk brīva laika. «Mana mazā meitiņa deva man iespēju padomāt par lietām, kas notiek apkārt pasaulē. Atspēriena punkts bija brīdī, kad pasūtīju pārtikas preces uz mājām un man piegādāja daudzus maisus. Es pārbēru maisu saturu savās burciņās un secināju, ka man ir pilna miskaste ar iepakojumu, ko esmu redzējusi labi, ja piecas sekundes. Man nav būtiski, kas uz tā iepakojuma ir uzzīmēts. Miskaste ir pilna ar atkritumiem, tie ir atkritumi, ar kuriem es nodaru pāri mūsu dabai un tā ir arī mana izmestā nauda, tad es sāku par to interesēties vairāk. Atradu, ka Latvijā ir «zero waste» kustība, kura šobrīd pulcē jau vairāk nekā 6000 cilvēkus. Atskatījos uz savu dzīvi un izrādījās, ka diezgan daudz no tā jau es daru, piemēram, izmantoju vairākas reizes lietojamu ūdens pudeli, kafijas termosu, auduma maisiņu. Gribēju darīt vēl vairāk arī meitiņas labā. Vēlējos padarīt pasauli labāku viņas dēļ,» atklāj M.Sološenko.

«Daru tādas lietas, kuras pieaugušā cilvēkā modina Pīteru Penu, mana mērķauditorija ir ikviena iekšējais bērns»

Tā intervijā DB atzīst vācu dizainers Pols Kecs (Paul Ketz), kurš Rīgā viesojās ar lekciju Latvijas dizaineriem un arhitektiem kompānijas Reaton projektā MC2 Akadēmija.

Fragments no intervijas:

Ko var paveikt dizains?

Dizains rada pasauli ap cilvēkiem, tas tos vada. Veids, kā dzīvoklī ir izvietoti krēsli vai gaismas ķermeņi, ietekmē to, kā mēs sazināmies viens ar otru. To pašu var teikt par sabiedrisku vietu uz ielas. Dizains var apvienot cilvēkus, mudināt viņus veikt noteiktas darbības vai atturēt tās darīt. Piemēram, ja sols parkā ir pārāk īss, cilvēki bez jumta virs galvas nevar uz tiem gulēt. Tajā pašā laikā es esmu pārliecināts, ka dizains var izglābt pasauli, kaut arī tas skan patētiski.

Lielākā daļa jeb gandrīz 80% iedzīvotāju nezina, ko darīt ar medikamentiem, kam beidzies derīguma termiņš. Liela daļa jeb 55,9% respondentu vecās zāles izmet miskastē, bet gandrīz ceturtā daļa tās noskalo kanalizācijā vai sadedzina kopā ar citiem sadzīves atkritumiem.

Tikai 8,1% respondentu meklē vietu, kur utilizēt nederīgos medikamentus, aptaujā secinājusi Euroaptieka.

«Lielākā daļa cilvēku vēl aizvien atbrīvojas no šiem bīstamajiem atkritumiem noskalojot tos kanalizācijā vai izmetot miskastē. Tādējādi tiek nodarīts būtisks kaitējums apkārtējai videi, turklāt pastāv risks, ka saskarē ar neutilizētajiem medikamentiem var nonākt mājdzīvnieki vai pat bērni,» norāda Euroaptiekas valdes locekle Inga Zemdega–Grāpe.

Tāpēc Euroaptieka ir uzsākusi informatīvo kampaņu savās aptiekās, lai aicinātu iedzīvotājus pārskatīt zāļu skapīšu saturus un nest vecās zāles. Euroaptieka cer arī uz citu aptieku atbalstu.

Izsoļu nama Sotheby’s rīkotā izsolē Ņujorkā Itālijas mākslinieka Amedeo Modiljani (Amedeo Modigliani) glezna La Belle Romaine pārdota par 68,9 miljoniem ASV dolāru, ievērojami pārsniedzot iepriekš izteiktās prognozes, kas paredzēja, ka gleznu izdosies pārdot par aptuveni 40 miljoniem dolāru, ziņo BBC.

Minēto gleznu, kura tapusi 20. gadsimta sākumā, kad Itālijas mākslinieks uzgleznojis vairākas šādas gleznas ar kailām sievietē, iegādājies kāds anonīms pircējs.

Citu Modiljani gleznu, kur attēlota kaila mākslinieka mīļākā Žanna Ebiterna (Jeanne Hebuterne), tajā pašā izsolē pārdota par 19,1 miljonu ASV dolāru, teju divas reizes pārsniedzot sākotnējās prognozes.

Amedeo Modiljani (1884. – 1920.) sākotnēji bija koncentrējies uz skulptūru veidošanu, taču vēlāk veselības problēmu dēļ viņš pievērsās gleznošanai.

Losandželosas The J. Paul Getty Museum par angļu mākslinieka Džozefa Melorda Viljama Tērnera (Joseph Mallord William Turner, 1775-1851) gleznu, kurā attēlota 19. gadsimta Roma, Sotheby's izsolē Londonā samaksājis 29,7 miljonus Lielbritānijas sterliņu mārciņu (45 miljonu ASV dolāru), vēsta The Wall Street Journal.

Pirms četriem gadiem mākslinieka darbs Giudecca, La Donna della Salute and San Giorgio Christie's izsolē tika pārdots par 35 miljoniem ASV dolāru.

Getty muzejs pārspējis piecus citus pretendentus uz gleznu ar nosaukumu Modern Rome – Campo Vaccino.

Izsoļu nams bija prognozējis, ka gleznas cena būs no 18-27 miljoniem ASV dolāru.

Dž. M. V. Tērners gleznu Modern Rome – Campo Vaccino uzgleznoja 1839.gadā, desmit gadus pēc tam, kad viņš bija apmeklējis pilsētu pēdējo reizi.

Pēc darba iegādes muzeja pārstāvis Tomass Krens (Thomas Kren) sacījis, ka glezna būs spēcīga tūristu piesaistītāja. Muzejs patiesībā bijis gatavs tērēt vairāk, lai iegūtu šo darbu.

Luvras muzejs Parīzē lūdzis sabiedrībai palīdzēt iegūt vienu miljonu eiro, lai Francijā paturētu 16.gadsimta eļļas gleznu, vēsta BBC.

Vācieša Lūkasa Krānaha Vecākā gleznas Trīs grācijas īpašnieki piekrituši pārdot gleznu Luvras muzejam par četriem miljoniem eiro, bet muzejam līdz šim izdevies savākt vien trīs miljonus eiro.

Saskaņā ar muzeja norādīto šis ir īpašs mākslas darbs, kuram ir jābūt nacionālajā kolekcijā.

Luvras muzejam naudas savākšanai dots laiks līdz 31.janvārim. Pretējā gadījumā glezna tiks pārdota atklātā izsolē.

Muzeja pārstāve apliecinājusi, ka muzejs darīs visu iespējamo, lai iegūtu šo gleznu, kas radīta 1531.gadā.

Tajā attēlotas trīs kailas sievietes, kurām ap kaklu ir smagnējas kaklarotas.

Luvras kurators Vinsents Pomarede uzskata, ka darbs varētu kļūt par vienu no muzeja populārākajiem darbiem.

Aizvien vairāk ārvalstu pircēju un aizvien vairāk tiešā ārvalstu finansējuma, bez Latvijas kredītiestāžu starpniecības, - tās ir galvenās tendences, ko uzrāda Baltic Screen pētījums par lielākajiem nekustamā īpašuma darījumiem Rīgā pagājušā gada otrajā pusgadā.

Vienlaikus, neraugoties uz runām par briestošo krīzi nozarē, īpaši lielo darījumu ir bijis vairāk nekā iepriekš: ja pagājušā gada pirmajā pusgadā bija 36 darījumi virs miljona latu katrs, tad otrajā – jau 51. Tādējādi gandrīz atkārtots 2006. gada otrā pusgada rekords – tad bija notikuši vismaz 55 darījumi ar oficiāli uzrādīto summu virs miljona latu katram.

Ballītes beigas?

Pagājušā gada otrais pusgads nav nesis tādus rekordus kā tirdzniecības centra Domina un tā zemes platību pārdošana par 103 miljoniem latu pirmajā pusgadā. Apjomīgākais redzamais darījums (neskaitot darījumus, kad tiek pārdotas uzņēmumu kapitāldaļas, kam piesieti konkrēti nekustamie īpašumi) ir bijis desmitkārt mazāks – Palazzo Italia ēkas un zemes īpašnieku maiņa, darījuma summai pārsniedzot 10 miljonus latu.

Nedēļas nogalē Rīgas Latviešu biedrības namā notiks Labdarības balle, kurā šogad tiks izsolīti mākslinieku Džemmas Skulmes, Ivara Heinrihsona un Ilzes Preisas darbi, informē pasākuma rīkotāji.

Mākslas darbu izsole šajā ballē ir viena no tradicionālajām norisēm, un, kā atgādina Labdarības balles rīkotāji, izcilās gleznotājas Džemmas Skulmes darbi (1925-2019) tikuši izsolīti vairakkārt, jo māksliniece labprāt savus darbus ziedojusi ar domu palīdzēt atjaunot Rīgas Latviešu biedrības namu.

Šoreiz par gleznām «Sēdošā» un «Tautumeita» iegūtie līdzekļi tiks ziedoti mākslinieces piemiņas saglabāšanai. Dž. Skulmes radītais «Tautumeitas» tēls vēl padomju gados kļuva par vienu no mākslinieces vadmotīviem gan kā latviskās identitātes nesējs, gan vienlaikus - par veltījumu latviešu sievietēm. Pasākuma rīkotāji norāda, ka šī ir pēdējā iespēja ekskluzīvi iegādāties mākslinieces labākos darbus, kurus speciāli šai izsolei atlasīja viņas dēls mākslinieks Juris Dimiters.