Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pagājušajā nedēļā pavēstīja: ja iedzīvotāju atbalsta pasākumiem inflācijas kompensēšanai nepietiks ar budžeta pieauguma pārdalīšanu, valsts varētu aizņemties naudu valūtas tirgos. Te ir vairāki aspekti, kas ir plašāka izvērtējuma vērti.

Vispirms tas, ka jau krietni sen tiek spriests, ka atbalstam jābūt ļoti precīzi mērķētam, taču mehānisma, kā to nodrošināt, joprojām nav un šķiet, ka arī nebūs. Pavisam vienkārša iemesla dēļ – ir nepieciešams savākt un ātri apstrādāt milzīgu datu apjomu, lai precīzi novērtētu katra cilvēka iztikas līmeni un tad lai atlasītu un atbalstītu tos, kam klājas visgrūtāk.

Ar klasisko pieeju atbalstīt tos, kam ir vismazākie ienākumi, vien nepietiek – ir jāvērtē arī neizbēgamie izdevumi un citi faktori. Var, piemēram, būt pensionāri ar minimālām pensijām, bet dāsnu bērnu atbalstu, un var būt ģimene ar daudziem apgādājamiem, lielām komunālām un varbūt veselības aprūpes izmaksām, taču tikai ar vienu pelnītāju. Ir ģimenes, kas dzīvo mājoklī ar krāsns vai granulu katla apkuri, kas nozīmē, ka viņiem jau tagad ir jāparūpējas par kurināmo nākamajai ziemai, un ir ģimenes, kuru mājoklis ir pieslēgts centrālajai apkurei vai tiek apsildīts ar gāzi, – viņiem izmaksas par siltumu būs pēc patēriņa. Tātad, ja pabalstus sola vien rudenī/ ziemā, tas neattieksies uz visiem, kam atbalsts būtu vai jau ir nepieciešams.

To apliecina arī Labklājības ministrijas nule valdībā iesniegtajā informatīvajā ziņojumā paustais par pasākumiem netipiski augsto cenu līmeņu kompensēšanai energoresursu piegādēm nākamās apkures sezonas laikā, “paredzot subsīdijas energoresursu tirgotājiem cenas noturēšanai konkrētā līmenī, subsīdijas elektroenerģijai, dabasgāzei un siltumenerģijai, kas paredzētu dalītu cenas pieauguma izmaksu segšanu no lietotāja un valsts puses”. Tātad Ķengaraga piecstāvenēs dzīvojošajiem atbalsts būs, bet tiem, kuri paši par siltumu savā mājā gādā, – nekā?

Jā, pozitīvi ir vērtējams tas, ka lēmumu pieņēmēju vidē beidzot sāk domāt par to, ka jāatbalsta ne tikai vistrūcīgākie energoresursu patērētāji, bet arī jāsāk ar subsīdijām ietekmēt cenas. Bet, pirmkārt, tas viss vēl ir vien spriešanas līmenī, līdz reālajiem lēmumiem vēl tāls ceļš ejams, kur nu vēl līdz tam, kad šo lēmumu ietekme būs sajūtama.

Otrkārt, atkal jautājums tiek aplūkots pārāk šauri – vien mājsaimniecību komunālo maksājumu līmenī. Tas, ka, piemēram, tam pašam patērētājam būtisko pārtikas produktu vai pakalpojumu sadārdzināšanos faktiski nosaka tā pati energoresursu sadārdzināšanās, netiek ņemts vērā un tātad netiek mēģināts šo inflācijas procesu ietekmēt kompleksi. Jā, varbūt tas nebūtu tikai uz vismazturīgākajiem mērķēts, bet, kā jau teikts, vēlmes nodalīt un atbalstīt tiešām tos, kam klājas visgrūtāk, ir nerealizējamas. Ja vien visu nepārvērš par cilvēkus pazemojošu pasākumu, kad jāstāv garās rindās, lai kādiem ierēdņiem pierādītu savu nabadzību un pazemīgi izlūgtos atbalstu.

Kāpēc tik liela uzmanība šim pabalstu tematam? Jo, pirmkārt, stāsts ir par nodokļu maksātāju naudu. Un ne tikai saistībā ar pabalstiem kā tādiem, bet arī tēriņiem to izmaksas organizēšanai (vai tikai beigās nesanāks, ka administratīvās izmaksas ir teju tikpat lielas kā cilvēkiem piešķirtais labums?). Otrkārt, bažas raisa tas, ka tiek domāts vien par līdzekļu, tā teikt, apēšanu, nevis ekonomikas stiprināšanu.

Ja nedara neko, lai inflāciju mazinātu, vien atbalsta nabadzīgākos, tas ir ceļš uz to, ka nabadzīgo kļūs ar katru dienu aizvien vairāk un vairāk. Tas ir ceļš uz nekurieni.

Un, treškārt, satrauc, protams, runas par aizņemšanos. Kas un kad to visu aizņemto spēs atdot? Neviens un nekad? Tad varbūt laiks sākt aizvien vairāk pievērst uzmanību izmaksām, kas izriet no šīs dzīvošanas uz parāda? Kredītu apkalpošanas izmaksas nav mazās un, kā izskatās, tikai pieaugs.

Mazliet jau pieskārāmies jautājumam par termiņiem, bet arī tas būtu plašākas uzmanības vērts. Ir krīzes situācija jau šodien, to rāda kaut vai apkures granulu cenas, transporta degvielas cenas, satraukums par izmaksām gaidāmajā ziemā.

Kā var šajā situācijā risinājumus meklēt, spriedelējot mēnešiem ilgi? Jebkurā dzīvotspējīgā uzņēmumā jau sen būtu mobilizēti visi resursi, lai ātri izvērtētu situāciju, tiktu rasts un darīts visiem darbiniekiem zināms risinājums. Labi, valsts nav uzņēmums, bet tas nav attaisnojums gausumam.