Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta pasludinājusi spriedumu lietā «Sapožkovs pret Latviju», atzīstot par pamatotu ieslodzītā Aleksandra Sapožkova 2003. gada 5. martā Tiesā iesniegto sūdzību par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. panta (spīdzināšanas, necilvēcīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegums) pārkāpumiem Latvijā.

Iesniedzējs ECT sūdzējās, ka viņam piederošo mantu kratīšanas brīdī ieslodzījuma vietā pret viņu tika pielietots nesamērīgs fiziskais spēks, nodarot miesas bojājumus, kā arī vēlāk netika nodrošināta efektīva incidenta apstākļu izmeklēšana.

Iesniedzēja prasīto 90 tūkstošu eiro vietā tiesa piesprieda atlīdzību par morālo kaitējumu 4000 eiro apmērā.

Izskatot iesniedzēja sūdzību, ECT noraidīja Latvijas valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo viņš nebija vērsies civilprocesuālajā kārtībā pret Ieslodzījuma vietu pārvaldi ar prasību par kaitējuma atlīdzināšanu. Tiesa uzsvēra, ka gadījumos, kad ir noticis Konvencijas 3. panta pārkāpums, mantiskas kompensācijas piešķiršana pati par sevi nav pietiekams tiesiskās aizsardzības līdzeklis. Šajos gadījumos valstij ir arī pienākums nodrošināt efektīvu incidenta izmeklēšanu.

Izskatot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, ECT norādīja, ka nolūkā nodrošināt cietuma drošību un novērst iespējamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, amatpersonas var pielietot fizisku spēku pret ieslodzītajām personām, tomēr šāda spēka pielietošana nedrīkst būt pārmērīga, un var notikt tikai izņēmuma gadījumos. Tiesa, atsaucoties uz tās spriedumu lietā «Grimailovs pret Latviju», uzsvēra, ka šajā lietā nav iespējams izvērtēt pret iesniedzēju pielietotā spēkā samērīgumu, jo valsts atbildīgās iestādes (Daugavgrīvas cietums, Jelgavas cietums, Ieslodzījuma vietu pārvalde un prokuratūras iestādes) nav pienācīgi izmeklējušas iesniedzēja sūdzības nacionālajā līmenī.

Vērtējot veiktās izmeklēšanas efektivitāti, ECT norādīja, ka Konvencijas 3.pants ne tikai aizliedz spīdzināšanu, pazemojošu vai necilvēcīgu apiešanos, bet arī uzliek valstij pienākumu veikt efektīvu izmeklēšanu par iespējamu amatpersonas vardarbību pret ieslodzītajām personām.

Atsaucoties uz Tiesas līdzšinējo praksi un Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai (Komiteja) secinājumiem par tās vizītēm Latvijā 2007., 2009. un 2011. gadā, ECT uzsvēra, ka sūdzību par iespējamu vardarbību izmeklēšanā Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas nav uzskatāmas par neatkarīgām. Tiesa arī uzsvēra, ka šajā lietā izmeklēšanu veica Daugavgrīvas un Jelgavas cietumu izmeklētāji, kas ir hierarhiski padoti Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, tādēļ izmeklēšana nevar tikt uzskatīta par neatkarīgu.

Turpinot iesniedzēja sūdzības izvērtēšanu, ECT norādīja arī uz atsevišķiem izmeklēšanas trūkumiem, proti, par izmeklēšanu atbildīgais Daugavgrīvas cietuma izmeklētājs nenopratināja visas incidentā iesaistītās Daugavgrīvas cietuma amatpersonas.

Visbeidzot, vērtējot prokuratūras iestāžu veikto uzraudzību par Ieslodzījuma vietu pārvaldes izmeklēšanu, ECT norādīja, ka prokuratūra galvenokārt atsaucās uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes iepriekš paustajiem secinājumiem, un pietiekoši neizvērtēja visus iesniedzēja sūdzībā minētos apstākļus un spēka pielietošanas samērīgumu. Tiesa secināja, ka Latvija nav ievērojusi konvencijas prasības par institucionālo, hierarhisko un praktisko izmeklēšanas iestāžu neatkarību, lai nodrošinātu efektīvu izmeklēšanu.