Zinātnes pamatā ir zinātkāre, saka Latvijas Universitātes (LU) Fizikas institūta vadošais pētnieks, profesors Agris Gailītis.
Šogad viņš atzīmēs 50 darba gadus Fizikas institūtā. Agra Gailīša domas un sirds jau pusgadsimtu pieder teorētiskajai fizikai, bet starptautisku atzinību viņš guvis ar laboratorijā veiktu eksperimentu - ar izkausēta nātrija plūsmu radot magnētisko lauku. Dabā šāda parādība norit pati no sevis plašos apmēros, gan Zemes kodolā, gan zvaigžņu dzīlēs. Magnētiskais lauks ir ticis izmantots jau pirms tūkstošiem gadu, lai atrastu ceļu gan jūrā, gan tuksnesī. Visa cilvēces vēsture ir pagājusi magnētiskajā laukā, stāsta profesors. «Vai bez magnētiskā lauka klātbūtnes uz Zemes rastos tādas pašas dzīvības formas, to neviens nevar pateikt. Bet ir taču jānoskaidro, kā šis magnētiskais lauks ir cēlies.» Lai gan teorētiskie aprēķini pastāvēja jau labu laiku iepriekš, hipotēze par Zemes un citu kosmisko objektu magnētiskā lauka izcelšanās mehānismu pirmo reizi pasaules vēsturē eksperimentāli tika pamatota 1999. gadā Salaspilī, Latvijā. Pētījumi šī eksperimenta ietvaros joprojām turpinās.
Atombumbas līdzautors
Var teikt, ka tas ir Agra Gailīša mūža darbs, jo viss sākās 1966. gadā, kad Latvijā notika starptautiska konference par magnētisko hidrodinamiku. Tajā zinātnieks izstāstīja savus aprēķinus par to, kā svārstās metāla piliens, ja to novieto magnētiskā laukā. Iespējams, ar to arī šī tēma viņam būtu beigusies, ja vien konferencē nebūtu piedalījies profesors Makss Stēnbeks (Max Steenbeck) no Austrumvācijas. «Šis zinātnieks pat vizuāli bija diezgan neordināra figūra - milzīga auguma, baltiem matiem, neproporcionāli lielu galvu un līdz tam neredzētām manierēm - piemēram, viņam lasot referātu, formulas uz tāfeles rakstīja asistents,» pirmā tikšanās ar Maksu Stēnbeku Agrim Gailītim ir palikusi spilgtā atmiņā. Stēnbeks ir pazīstams kā betatrona (elektronu paātrinātāja) vācu versijas autors, kā arī līdzautors grāmatai par elektrisko strāvu gāzē. Pirms kara viņš bija zinātniskais direktors Siemens koncernā Berlīnē, pēc kara nonācis padomju gūstā, pārcietis badu Polijas nometnē un nosūtīts piedalīties krievu atombumbas projektā, bet vēlāk kļuvis par Austrumvācijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentu un vienīgo bezpartejisko Otto Grotevola (Otto Grotewohl) valdības ministru.
Atveidot Zemeslodi
«Tāds bija cilvēks, kurš šo lietu ierosināja. Konferencē viņš izstāstīja savu teoriju par to, kā matemātiski aprakstīt magnētiskā lauka rašanos debess ķermeņos, piemēram, Zemes iekšpusē vai uz Saules. Jau toreiz bija zināms, ka magnētiskais lauks ir daudzām zvaigznēm, tikai ne visām to izdodas saskatīt. Saules plankumu lauks ir desmittūkstoš reižu stiprāks nekā Zemei, bet ir arī zvaigznes ar vēl stiprāku magnētisko lauku,» stāsta Agris Gailītis. Stēnbeks bija paudis vēlmi, lai Latvijā laboratorijā tiktu veikts mēģinājums novērot magnētiskā lauka rašanos. «Atveidot visu Zemeslodi laboratorijā, protams, nav iespējams, bet kaut ko līdzīgu - varētu mēģināt, lai arī tik un tā šis eksperiments būtu salīdzinoši liels,» tā zinātnieki toreiz sprieduši. Lai atbilstu Stēnbeka aprēķiniem, atveidojot šķidru Zemes kodolu, eksperimentu vajadzētu dizainēt tā, lai tilpnē ar 10 kubikmetru izkausēta nātrija būtu daudz spirālisku paralēlu strūklu, kas grieztos dažādos virzienos. Šāda mēroga eksperimentam finansējumu rast neizdevās, un zinātnieki strādāja pie citiem risinājumiem, kamēr tika veikti jauni aprēķini un izlemts veikt izmēģinājumu tikai ar vienu strūklu un diviem kubikmetriem nātrija.
Konsultējas jahtklubā
Ar naudas meklējumiem joprojām nesekmējās, bet pa to laiku Latvija atguva neatkarību, un atdzimšana sākās ar to, ka zinātnei tika atvēlēts minimāls finansējums. «No vienas puses, tas bija ļoti slikti, bet no otras - bija arī zināms labums. Mūsu institūtā bija daudz palīgdienestu, kuros amatus ieņēma atvaļinātie padomju armijas virsnieki. Pēc finansējuma samazināšanas visa tā publika, kurai zinātne būtībā bija sveša lieta, ņēma un aizbēga. Situācija pilnīgi izmainījās.» 90. gadu sākumā institūts sašķēlās - no tā atdalījās kodolpētniecības centra reaktors, kas vēl pēc laika tika slēgts. «Mēs, pāri palikušie, sākām domāt, ko mums darīt, un izlēmām atgriezties pie magnētiskā lauka izmēģinājuma.» Atkal palīdzējuši sakari ar vāciešiem - Rosendorfas pētniecības centru pie Drēzdenes. Radās iespēja realizēt šo eksperimentu kopīgi, piesaistot naudu no Vācijas. Divi Latvijas amatnieki piecu gadu laikā Fizikas institūtā izgatavoja vispirms izmēģinājuma modeļus ūdenim, tad arī nepieciešamo ierīci - trīs metrus augstu cilindru 80 centimetru diametrā, kā arī Drēzdenē uzprojektētu propelleru izkausētā nātrija maisīšanai. «Tā kā pēc izmēra un motora jaudas šis propellers ir līdzīgs sacīkšu kutera dzenskrūvei, tad meistars aizgāja uz jahtklubu, kur viņam pastāstīja, kā tādas dzenskrūves taisa, un šis propellers tika izgatavots ar tādu pašu metodi. Vācieši Drēzdenē to pārmērīja un brīnījās, ka ar rokām var izgatavot tik precīzi, jo vācu projekts bija paredzēts ar datoru vadāmam darbgaldam,» stāsta Agris Gailītis.
Izšķirošās 15 sekundes
Eksperimentā kopumā bija iesaistīti 25 cilvēki, un tā sagatavošana ilga nedēļu. «Katram eksperimentam vajadzīgs saimnieks, kurš visu pārzina, citādi nekas prātīgs nemēdz iznākt. Ar savām rokām es neesmu nevienu dzelzi saliecis vai skrūvi piegriezis, taču to, kas jādara, kas jāmēra un ko pēc tam ar šiem mērījumiem darīt, gan es pārzināju.» «1999. gada 11. novembrī beidzot tilpni pielējām ar nātriju un iedarbinājām. Kad ierīce kādu laiku bija darbojusies un paralēli ar datoru veikti mērījumi, pēkšņi tika izsisti elektrības korķi. Kamēr tos salaboja, nātrijs bija atdzisis un iesalis blīvējumā, tāpēc, palaižot motoru, blīvējums salūza, nātrijs sāka sūkties ārā un visu vajadzēja apturēt. Likās, ka nu ir slikti, bet, apskatot mērījumus, izrādījās, ka efekts pašā pēdējā brīdī, vienpadsmitos vakarā, tomēr ir novērots, kaut arī ildzis tikai 15 sekundes. Tas bija pirmais tāda veida novērojums pasaulē.» 2000. gada beigās Amerikas žurnāls Physics News par to uzrakstīja kā par vienu no 56 gada jaunumiem fizikā. Līdzīgs izdevies eksperiments noticis arī Karlsrūē, tomēr tas bijis nedaudz vēlāk. 2006. gadā magnētisko lauku izdevies novērot arī Francijas zinātniekiem. Francijas un Latvijas zinātnieku centienus šajā jomā ir plānots apvienot, izveidojot Ampēra institūtu. Par iniciatīvu, sadarbību un sasniegumiem Agrim Gailītim pērn piešķirts Francijas Goda leģiona ordenis.
Tā tas griežas
Ar biznesu šim pētījumam nav nekāda sakara, uzsver zinātnieks. «Tur, kur sākas bizness, tur zinātne jau sen ir beigusies. Šajā gadījumā mērķis bija dabas procesu atveidot laboratorijā un apskatīties, kāds tas īsti ir, tikt skaidrībā par tā norisi.» Kā tas darbojas? Šāda interese Agrim Gailītim ir jau kopš bērnības. Kad skolas pagalmā darbināts elektromotors malkas zāģēšanai, 5-6 gadus vecie Agris ar dvīņubrāli Modri jautājuši saimniecības pārzinim, kā tas elektromotors darbojas, bet dabūjuši rājienu par to, ka piegājuši zāģim klāt un aiz siksnas to griezuši. «Pēc tam pārzinis tomēr mums izskaidroja, un es vēl tagad atceros, ko viņš teica - ka motoram iekšā ir elektromagnēts, kas pievelk dzelzi, pēc tam tas tiek atvienots un ieslēgts cits elektromagnēts, kas velk dzelzi tālāk. Tā tas zāģis griežas.» Skolas gados Siguldā interese par fiziku un matemātiku abiem brāļiem bijusi daudz stiprāka nekā par literatūru. Pēckara gados, kad reālā dzīve cēla priekšā daudz skarbāku pieredzi, nespēja ieinteresēt ne Natašas Rostovas pārdzīvojumi, ne grāmata par Zelta zvaigznes kavalieri. Turklāt skolas gados nomainījušies 13 krievu valodas un literatūras skolotāji, savukārt matemātikas skolotāju Agris Gailītis atminas kā labu pedagogu.
Pietiek ar fiziku
Pēc skolas brāļi sākuši studēt LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Arī brālis Modris Gailītis bija izvēlējies teorētisko fiziku kā savu darba lauku, kopš 1993. gada viņš gan jau ir aizsaulē. Fizikas jautājumus Agris Gailītis var pārrunāt arī ar savu dzīvesbiedri - LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošo pētnieci Ernu Karuli-Gailīti. Tuvi cilvēki, kas izprot un pārzina tavu darba lauku, ir ievērojams atbalsts, atzīst zinātnieks. Tomēr tajā pašā laikā - doma katram ir pašam sava. «Pēc manis neviens jau vairs manu domu nedomās. Ja kāds kaut ko darīs šajā jomā, tad tā jau būs viņa paša doma, nevis manējā. Ir gan pasaulē tādi cilvēki, kuri uzskata, ka vajadzētu piedabūt citus domāt tieši to pašu domu, ko viņi domājuši. Es uzskatu, ka man nav tiesību to noteikt. Ko domāt - tas jāizlemj katram pašam.» Teorētiskajai zinātnei ir tāda priekšrocība, ka domāšanai nav nekādu ierobežojumu, saka Agris Gailītis, atzīstoties, ka citu hobiju viņam nemaz neesot. «Pietiek ar fiziku, turklāt zinātniekam brīvais laiks ir stipri vien neskaidrs jēdziens.» Ja ir atbilstoša situācija, laiks ar patiku tiek aizpildīts, staigājot kājām, it īpaši, nonākot svešā pilsētā. «Pārvietojoties ar transportu, lēcieniem no vienas vietas uz otru, nevar redzēt valsts un sabiedrības patieso dzīvi. Pasaulē ir daudz nezināmu lietu. Arī zinātnei var iet cauri kā svešai pilsētai un ieraudzīt, kā tur viss notiek.» Fizikas zināšanas tomēr ir noderējušas arī praktiski. «Kādreiz man piederēja zaporožecs - tas darbnīcu praktiski nebija redzējis, visu, ko vajadzēja, pats sakārtoju. Ja tas nebūtu darīts, tad šī eksperimenta arī nebūtu, jo inženierzinātnes mācījies nekur neesmu. Taču izjaukt un salikt es protu, kaut ko izgatavot gan ne, amatnieks neesmu. Es tikai zinu, kā tas darbojas.»
