Latvijā nepilnu darba laiku strādā tikai 6.4% iedzīvotāju, turpretim, piemēram, Norvēģijā nepilna darba laika nodarbināto skaits ir 28%, Zviedrijā 25%, Somijā 14%, Dānijā 25% un Holandē pat 46% no visiem strādājošajiem. Ja salīdzinām Latviju ar kaimiņiem, tad Igaunijā šis rādītājs ir 8.2%, bet Lietuvā – 8.6%.
Interesanti, ka valstis ar salīdzinoši attīstītāku un veiksmīgāku ekonomiku izmanto nepilna laika darbaspēku daudz plašāk nekā Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis. Čehijā rādītājs ir 5%, Grieķijā 5.6%, Polijā 9.2%, Slovākijā 2.6%, bet Slovēnijā – 9.3%.
Atšķirība ir acīmredzama. Valstīs, kur uzņēmēji ir spiesti ļoti nopietni domāt par produktivitāti, skaitīt katru darba stundu un minūti, nepilna laika darbinieki ir daudz izplatītāka parādība. Iespējams, tas ir īstais risinājums efektīvam biznesam un izmaksu samazinājumam.
Darbinieku atlaišana, kas šobrīd tiek izmantota gandrīz kā vienīgā metode resursu taupīšanai Latvijas uzņēmumos un valsts organizācijās, ir neefektīva un pārāk kardināla rīcība. Tā nenes gaidīto labumu ne darba ņēmējam, ne darba devējam, ne valsts budžetam. Darbinieks zaudē darbu, ienākumus un ilgstoša bezdarba gadījumā arī savas iemaņas un kompetences. Darba devējs samazina iespējas pēc krīzes turpināt darba attiecības ar labiem sava aroda pratējiem, jo viņi darbu būs atraduši jau citur. Līdz ar to ir pazaudēti laika un finanšu ieguldījumi, kas tērēti, lai apmācītu šos darbiniekus. Savukārt valsts ir zaudētāja, jo paaugstinoties bezdarbam, arvien vairāk valsts budžeta naudas jāiegulda bezdarbnieku pabalstos.
Interesanti ir paskatīties uz šo parādību atsevišķi sabiedriskajā un privātajā sektorā. Šobrīd tiek daudz runāts par sabiedriskā un valsts sektora izdevumu samazinājumu. Lai to panāktu, tiek izmantoti neefektīvi un drastiski risinājumi – atlaišana un algu samazinājums. Iespējams lielu daļu birokrātu ir jāatlaiž, bet neesmu pārliecināta vai bija nepieciešama tik plaša, piemēram, policistu atlaišana.
Šobrīd Latvijā privātajā sektorā nepilnu darba laiku strādā aptuveni 8.7% no visiem strādājošajiem, savukārt sabiedriskajā sektorā 5,8%. Tas faktiski norāda, ka valsts un sabiedriskās institūcijas noteikti var efektīvāk samazināt izdevumus, ja plašāk izskatīs iespēju nodarbināt cilvēkus nepilna laika darbā, īpaši jomās, kas ir vitāli svarīgas Latvijas iedzīvotājiem – izglītībā, policijā un veselības jomā. Pēc līdz šim piekoptās birokrātijas samazinājuma taktikas valsts sektorā kā nākamo soli noteikti ir vērts izskatīt nepilna laika nodarbinātību ierēdņu vidū.