Rūpes par vecumdienām vairākums Latvijas iedzīvotāju vēl aizvien pārliek uz valsts pleciem. Tikai 28% uzskata, ka par savām vecumdienām cilvēkiem būtu jāparūpējas pašiem.
Tā tvīto socioloģisko aptauju veicējas – firmas SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Tā tiešām nav laba ziņa, jo tas nozīmē, ka pieaugušie uzvedas un domā kā mazi bērni, kuri uzskata, ka mammai ir jārūpējas, lai būtu tīras zeķes, ko vilkt, un lai istabas stūros nerēgotos zirnekļu tīkli. Pie šādas attieksmes nav jābrīnās, ka niecīgs Latvijas iedzīvotāju īpatsvars veido uzkrājumus vecumdienām.
Es saprastu, ja aptaujas dati liecinātu, ka cilvēki vēlas uzkrāt pensijas gadiem, taču pašreizējie ienākumi to neatļauj. Taču, ja 70% respondentu, no kuriem taču visi nav mazturīgi, domā, ka par viņu vecumdienām jārūpējas valstij, nevis pašiem, tad šķiet, ka piepildīsies prognozes, ka pēc 20 – 30 gadiem Latvija būs pārpilna ar nabadzīgiem pensionāriem. Turklāt publiskajā telpā tiek gana daudz uzsvērts, ka valsts fondētie 1. un 2. pensiju līmeņi nodrošinās vien 40% no bruto darba algas. Pārējais jāpiekrāj pašiem. Lai motivētu cilvēkus to darīt, uzkrājumiem vecumdienām tiek piemērots attaisnoto izdevumu princips.
Protams, daudziem strādājošiem ienākumi ir par mazu, lai atļautos uzkrāt, taču socioloģiskās aptaujas ievēro reprezentativitātes principus (pārstāvētas visas sabiedrības grupas), līdz ar to visi 70%, kas uzskata, ka par vecumdienām jārūpējas valstij, noteikti neietilpst mazo algu saņēmēju kategorijā. Ja par vecumdienām jārūpējas tikai valstij, tad praksē tas nozīmē, ka jāpalielina sociālās iemaksas, lai cilvēki varētu saņemt adekvātas pensijas. Jo, kā jau teikts, pie pašreizējām iemaksām pensiju atvietojums ir vien 40% no bruto darba algas. Nevaru iedomāties nevienu Rietumeiropas valsti, nemaz nerunājot par ASV, kuras iedzīvotāji neveidotu uzkrājumus vecumdienām.
To, ka tādi jāveido, bērni uzsūc jau ar mātes pienu. Turklāt liela daļa Latvijas iedzīvotāju ne tikai neveido privātus uzkrājumus, bet arī neveic sociālās iemaksas no visas algas. Tieši aplokšņu algas veido lielāko ēnu ekonomikas īpatsvaru. Reizēm jābrīnās, cik grūti ir ieskaidrot, ka ar niecīgām sociālām iemaksām un bez uzkrājumiem vecumdienās būs jākar zobi vadzī. Turklāt šāda vieglprātīga attieksme nav vērojama tikai attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuru ienākumi ir mazi. Šīs aptaujas dati zināmā mērā korelē ar citu aptauju (tiesa, ne SKDS), kurā vairums respondentu uz jautājumu, ko gaida no jaunievēlētā Valsts prezidenta, atbildēja – lai cilvēkiem būtu labāka dzīve. Atklāšu mazu noslēpumu – ja tiks gaidīts, ka mistisks «kāds» par mani parūpēsies, un ja laba dzīve tiks gaidīta no kāda cita, nevis sevis paša, tad, visticamāk, dzīve būs neizdevusies.
