Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žanete Jaunzeme – Grende, beidzoties 3 gadu termiņam šajā amatā, paziņoja, ka atkārtoti nekandidēs. «Tik ļoti tos melus pārdzīvoju, es nevaru to pieņemt,» Jaunzemes - Grendes kundzes teikto par valdības rīcību citēja laikraksts Diena. Kāpēc tā?
Vispirms jau laikam jāatzīmē Jaunzemes-Grendes kundzes paveiktais iepriekšējo 3 gadu laikā. Nevar noliegt, ka LTRK no mazināmas NVO ir kļuvusi par pamanītu un atpazīstamu organizāciju. Tā sakot, PR ir uzlabojies un tas noticis galvenokārt pateicoties enerģiskajai priekšstāvei. Tomēr, kā atzīst bijusī vadītāja, kopējais darbs nav vērtējams tikai ar plus zīmi. Zemāk dažas pārdomas.
Pirmkārt, vājākais ķēdes posms ir uzņēmēju – organizācijas biedru, atbalsta trūkums. LTRK ir organizācija, kuras misija ir apvienot visus Latvijā strādājošos uzņēmējus, bet tiem, kā zināms, ir dažādas intereses. Droši vien apsveicams ir fakts, ka kameras vadība ir sapratusi, ka nav iespējams brīvprātīgi – obligātā kārtā izmisīgi censties apvienot zem sava karoga pilnīgi visus uzņēmējus. Tomēr tiem, kas apliecinājuši gatavību kļūt par kameras biedriem, būtu skaidri jāpasaka, kāds tieši ieguvums tiem būs no dalības šajā organizācijā. Augsta līmeņa klientu serviss ir spēcīgs atbalsts biedru lojalitātes stiprināšana un jaunu piesaistīšanā.
Otrkārt, iespējams, ka bija pietrūkušas pietiekoši kvalitatīvas diskusijas, kas būtu palīdzējušas veidot tādu LTRK pozīciju, zem kuras parakstītos lielākais vairums organizācijas biedru. Spiediens uz valdību dažādos jautājumos būtu daudz efektīvāks, ja Jaunzemes-Grendes kundzei būtu izdevies savam «solo» pievienot vēl citus sabiedrībā zināmus uzņēmējus un veidot vismaz nelielu kori. Latvijas uzņēmējiem būtu jāskaidro, kādas biznesa intereses tiem ir kopīgas. Pēc principa - kas labi biznesam, tas labi Latvijai. Caur sabiedriskajām organizācijām (arī LTRK) uzņēmējiem būtu jāvirza tādas iniciatīvas, kuras katram individuāli virzīt neatmaksātos. Tā sakot – jāatrod tieši lielie kopsaucēji biznesa interešu aizstāvības laukā. Pašlaik uzņēmēji ir gatavi aktīvi iestāties tikai par savām individuālajām interesēm, kas, protams, ir atbalstāmi, ja vien notiek likumu robežās.
Treškārt, noprotams, ka kameras vadība par lielāko neveiksmi uzskata aplaušanos ar t.s. sociālā partnera statusu, diskutējot ar politiķiem par likumdošanas grozījumiem un izmaiņām valsts pārvaldē. Nevar nepiekrist. LTRK iestājās par reformām valsts pārvaldē, politiķi apsolīja un ... uzmeta, ejot vieglāko ceļu – paaugstinot nodokļus. Protams, daudz kas tika izdarīts, sevišķi uzņēmējdarbības veicināšanas laukā, bet lielos vilcienos, valdība ignorēja kameras izstrādātos priekšlikumus un aicinājumu budžeta konsolidāciju (lasi, mehānisku samazināšanu) veikt uz strukturālo reformu rēķina.
Acīmredzot LTRK vadība pienācīgi nenovērtēja birokrātiskās mašīnas pretestību. Tāpēc ikvienam sociālajam partnerim jāpatur prātā vispārzināma lieta – birokrātijai ir tieksme uzbriest un augt lielumā. Nekad otrādi. Tā tas ir visā pasaulē. Spiedienam uz valdību bija jābūt daudz, daudz lielākam. Ar parunāšanos raidījumā «Kas notiek Latvijā» un dažām performancēm medijos ir daudz par maz, lai piespiestu valdības locekļus meklēt resursus savu ministriju un valsts aģentūru kabatās. Lobistiem (kas savā ziņā ir LTRK) ir jāiejūtas politiķu ādā, jāizprot politiskās spēles noteikumi, kas nereti ir pretēji loģikai un veselajam saprātam.
Tāpēc cilvēkam, kas uzņēmies vadīt tādu ievērojamu organizāciju kā LTRK, ir kaut nedaudz jābūt apveltītam ar politiķiem raksturīgām īpašībām un domāšanas veidu. Cerams, ka jaunais LTRK vadītājs Jānis Endziņš ņems vērā vismaz dažas no manis minētajām lietām.