Gaismas pils uzturēšanas izmaksas var svārstīties no 2,5 līdz 4 miljoniem eiro gadā.
Aktuāli kļuvuši vairāki jautājumi, kas jau faktiski tūlīt būs jārisina – vai Kultūras ministrijai jānodarbojas ar būvniecību, cik īsti būs jāmaksā par jaunās bibliotēkas uzturēšanu, vai, ceļot kultūras infrastruktūru, netiek aizmirsts par tajā strādājošajiem, kur tiks celts laikmetīgās mākslas muzejs un tamlīdzīgi. Par to visu intervijā stāsta kultūras ministre Dace Melbārde.
Plānots, ka šovasar durvis apmeklētājiem beidzot vērs jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēka jeb Gaismas pils. Nenoliedzami tās būvniecība uzsākta vēl ilgi pirms tam, kad jūs kļuvāt par ministri. Un tomēr – cik optimāls jūsu skatījumā ir šis projekts?
Doma par to, ka ir jāstiprina Daugavas krasta līnija, tur būvējot XXI gadsimta Latvijas simbolus, ir pareiza no pilsētplānošans viedokļa. Tāpat pareiza ir doma novietot jaunus kultūras objektus teritorijās, kuras ir revitalizējamas – tāda ir pasaules prakse. Tas ir labs impulss teritorijas attīstībai. No bibliotēkas spices ļoti labi var redzēt, kā tajā vietā mainās vide, tai vietai mainās vērtība. Tas pats notiek ar mazajiem objektiem reģionos. Piemēram, Latgalē, kur tika izveidots kultūras centrs Gors, apkārtējai videi ir pavisam cita vērtība. Tādējādi ideja, kas savulaik radās par trīs jaunajiem brāļiem, kam jākoncentrējas ap Daugavu kā pilsētas asi, manā uztverē ir bijusi pareiza.
Par izvēlēto projektu es vispār neko sliktu nevaru pateikt – mums ir jābūt laimīgiem, ka Gunārs Birkerts uzskicēja šo ēku. Par to, ka LNB ēka ir nodota ekspluatācijā, es uzzināju, pati būdama Venēcijas biennālē ASV paviljonā, ko veidoja trīs lielas telpas, kurās savukārt bija atsevišķi dosjē par Birkertu, par LNB, kā arī par Birkerta projektēto ASV vēstniecību Venecuēlā. Tātad nav šaubu, ka LNB ēkai ir pozitīvs novērtējums pasaulē. Protams, varam dikutēt par to, vai Gaismas pils seko līdzi smalkākajām tendencēm arhitektūrā, vai tā ir pietiekami energoefektīva. Gaismas pils projekts ir tapis jau pirms zināma laika, kad vārds «energoefektivitāte» vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējā laikā pilsētplānošanas, arhitektūras vidē kaut kas ir mainījies, bet šis projekts ir tapis krietni agrāk. Ja tas tiktu skicēts tagad, tas atbilstu pašreizējām tendencēm. Tomēr uzskatu, ka projekts nav zaudējis savu aktualitāti un joprojām ir novērtēts. Zinu, ka tagad arī nopietni pasaules arhitektūras izdevumi interesējas par šo projektu. Es tiešām domāju, ka šī ēka ir skaista. Vajag paskatīties uz to saules gaismā. Jāatceras, ka sākotnēji tā tika projektēta kā stikla kalns.
No stikla gan tur ir maz kas palicis...
Tur ir stikls, tikai tas nav caurspīdīgs. Kad saule spīd, skatoties uz šo ēku, gribas teikt – zili stikli, zaļi ledi! Fantastiski bibliotēka izskatās naktī, kas tā ir izgaismota, bet, ieejot iekšā, vispār pārņem pozitīvas sajūtas – ir tāds iespaids, it kā tiktu kāpts kalnā. Domāju, Gaismas pils ir attaisnojusi garo ceļu, kas ir iets, lai projektu realizētu. Protams, tas, ka šis ceļš ir bijis tik ilgs, ir apliecinājums mūsu būvniecības tradīcijām, taču jāpriecājas, ka nākamajām paaudzēm būsim kaut ko tādu atstājuši.
Šobrīd ir tapis viens no «brāļiem», bet par pārējiem ziņu faktiski nav. Vai ir cerības, ka pārskatāmā nākotnē dienas gaismu varētu ieraudzīt jauna koncertzāle vai laikmetīgās mākslas muzejs?
To sabiedrībā var just – kad viens liels projekts ir pabeigts, vajag sākt kustību par jaunām lietām. Skaidrs, ka Rīgā ir vajadzīga gan koncertzāle, gan muzejs.
Par to jau vairs diskusiju nav, bet kad šādi projekti varētu tikt realizēti?
Jautājums ir – kad to var paveikt, par kādiem līdzekļiem un kurā vietā to darīt? Runājot par līdzekļiem, viss tomēr ir jāskata kontekstā. Pašlaik realizācijas procesā ir vairāki lieli kultūras projekti, kas jau rada pietiekami lielu slodzi valsts budžetam. Piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcijā iekšā ir gan Eiropas, gan Rīgas nauda. Šobrīd esam sākuši darbu pie Jaunā Rīgas teātra ēkas sakārtošanas, kas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tur nepietiek tikai ar sienu nokrāsošanu.
Tas ir projekts, kas prasīs 20 miljonus eiro?
Konkursā uzvarēja Zaigas Gailes projekts, un, to iztāmējot jau detaļās, redzam, ka tā īstenošana maksās vairāk nekā 20 miljonus eiro. Tas ir konkrēts projekts, saistībā ar kuru ejam uz priekšu. Tāpat procesā ir Okupācijas muzeja ēkas renovācija, jaunā korpusa piebūves projekts, ko plānots īstenot līdz 2015.gada vasarai. Sākts realizēt arī visu Latvijas muzeju krātuves projekts. Gadiem ilgi redzam, ka mūsu nacionālais mantojums atrodas neatbilstošos apstākļos, piemēram, bēniņos, kas nav ugunsdroši, vai pagrabos, kuros nav piemērots klimats. Jebkurā gadījumā ir skaidrs – pirms sākam būvēt lielas gaisa pilis, mums ir jāsakārto daudzas lietas tepat uz... Nu, tās, kas mums jau ir dotas. Tam visam ir vajadzīgi valsts budžeta līdzekļi, tāpēc jāsaprot, cik daudz mēs varam padarīt. Protams, ir jāsāk domāt, kas notiek ar tiem pārējiem diviem brāļiem, kurus mēs tā vairs pat nedēvējam. Nacionālais attīstības plāns paredz, ka šajā plānošanas periodā notiek darbs ar trīs nozīmīgām nacionālām būvēm – laikmetīgās mākslas muzeju, koncertzāli un stadionu, kas ir vienlīdz būtisks gan sporta, gan Dziesmu un deju svētku vajadzībām. Tātad uzdevums jau ir definēts. Daudz ir diskutēts par varbūtējām vietām, kā arī veikts darbs, lai būtu iespējama Eiropas līdzekļu apguve šajā jomā. Sākotnēji bija ļoti noliedzoša attieksme pret Eiropas naudas izmantošanu šādām būvēm, bet šobrīd mums ir partnerības līgums, kas paredz, ka būs nauda kultūras mantojuma sakārtošanai, ir arī izdevies panākt, ka varēs piesaistīt līdzekļus pilsētvides revitalizācijai. Tas nozīmē, ka ar kultūras funkciju varēsim ieiet kādā revitalizējamā teritorijā, panākot tās kvalitatīvas izmaiņas. Jautājums ir par to, cik liels naudas apjoms ir iespējams vienam projektam, jo Eiropas Komisija ir definējusi, ka atbalstāmi ir maza mēroga projekti.
Jātiek skaidrībā, kas ar jēdzienu «maza mēroga projekts» tiek saprasts Briselē, bet kas – Rīgā?
Jā, tas ir jautājums, kas jāturpina skaidrot. Tāpat ir svarīgi, lai attiecīgajai teritorijai būtu attīstības plāns un būtu skaidrs, kādi būs ieguvumi, kā mainīsies vide, kad ienāks jaunas komercdarbības formas. Ir arī prasība, lai revitalizējamā teritorijā ienāktu privātas investīcijas, lai aktīvi iesaistītos pašvaldība. Atbilstoši šiem spēles noteikumiem mums ir jāsāk darbs ar dažādiem spēles scenārijiem.
Piemēram, laikmetīgās mākslas muzeja kontekstā mēs varam atgriezties pie Andrejsalas projekta, vērtējot, cik tas ir reāli. Rīgas pašvaldība šajā kontekstā piedāvāja raudzīties uz Rīgas Tehniskās universitātes ēku, bet diez vai šo vietu varētu klasifisēt kā degradētu teritoriju – tad jau mums būtu jāsaka, ka viss Rātslaukums ir degradēta teritorija. Var raudzīties arī Skanstes ielas virzienā.
Kur jūsu skatījumā ir optimālākā vieta šim muzejam?
Man patīk doma par Daugavas līniju, bet jautājums ir – vai mums izdosies to realizēt. Nevar noliegt, ka Andrejsalā ļoti daudz kas jau ir izdarīts. Savulaik ir uzskicēta skice ne tikai pašam muzejam, bet visas ostas teritorijas attīstībai. Tur ir veikti pamatīgi pētnieciskie darbi. Tomēr ir svarīgi saprast, kādas ir šīs teritorijas īpašnieku intereses, kā viņi redz tās attīstību un ko viņi ir gatavi darīt. Nosacījumu te ir pietiekami daudz.
Koncertzāles projektu, manuprāt, būtu ļoti sarežģīti īstenot uz AB dambja, lai gan jāatzīst, ka gadījumā, ja šī koncertzāle tur būtu, turklāt tāda, kā Andis Sīlis to uzprojektēja, tas būtu absolūts magnēts daudziem cilvēkiem no pasaules, lai brauktu šurp un to skatītos. Tomēr tehnoloģiski tas ir ļoti sarežģīti.
Savulaik, kad šis Sīļa projekts tapa, nereti bija dzirdams vērtējums, ka tiek plānots uzcelt melnu kasti Daugavas vidū. Vai tas, jūsuprāt, kalpotu par magnētu?
Arī par LNB ēku esmu dzirdējusi salīdzinājumus ar Maxima... Jautājums ir par izmantotajiem materiāliem un to, kā šī būve tiktu izgaismota dažādos diennakts laikos. Savā laikā šis risinājums man šķita ļoti interesants, bet tagad mani māc liela skepse par to, ka tas tiks realizēts.
Būvējot šādus objektus, bieži vien mērķis ir radīt kaut ko jaunu pilsētas plānošanas izpratnē, kas ne tikai ar iekšā notiekošo saturu, bet arī vizuālo risinājumu radītu vilkmi un nestu valsts vārdu pasaulē. Tagad visi runā par Azerbaidžānas multifunkcionālo centru, bet kāpēc tas notiek? Viņi paņēma pasaules mēroga arhitektu, ieguva arhitektūras balvu, un es pieļauju, ka tāpēc vien tur visi grib braukt, skatīties un saprast, kas tas īsti ir.
Viņi gan ieguva pasaules slavu arī ar to, ka šā projekta realizācijas nolūkos tika nojauktas dzīvojamās mājas, iznīcinot iedzīvotāju īpašumus...
Lūk, to es, piemēram, nemaz nezinu. Šādos gadījumos ir jāveic analīze, vai mērķi attaisno līdzekļus. Starp citu, tā ir dilemma, par kuru es pati ar sevi sarunājos Latvijas kultūrvides kontekstā. Mani satrauc tas, ka nesabalansēta pieeja un visu resursu koncentrēšana uz infrastruktūras attīstību var noņemt līdzekļus kultūras saturam un kultūras darbinieku motivācijai. Jāraugās, lai nav tā, ka mums ir izcila infrastruktūra, bet nav cilvēku, kas izcili tur darbotos. Kultūras joma nebūt nav atguvusies pēc krīzes, un es nevarētu teikt, ka kultūras darbinieku atalgojums ir optimāls. Piemēram, ir informācija, ka mūsu mūziķi brauc uz kaimiņvalstīm, ka viņus pārpērk mazāk spēcīgi orķestri ar mazākiem zīmoliem. Tas rada jautājumu, vai savu izcilību, ar ko lepojamies visā pasaulē, noturēsim? Jā, ar labu infrastruktūru mēs savas izcilības dabūsim biežāk uz koncertiem, bet vai nepazaudēsim augsni jaunu izcilību audzināšanai?! Vai nebūs tā, ka vienā brīdī konstatēsim – ārējā čaula ir, bet saturs pazudis, jo visi vai nu aizbraukuši strādāt uz citām valstīm, vai arī pārgājuši strādāt citās jomās? Tāpēc ļoti uzmanīgi jāskatās, lai šis process būtu līdzsvarots, lai cilvēks atkal nepaliktu ēnā – to es noteikti negribētu piedzīvot.
Ko tad jūs redzat kā optimālo vietu koncertzālei?
Tur tiešām ir vairāki scanāriji. Viens no tiem – Kongresu nama pārbūve. Kad prezentācija šajā jomā notika, izteicām savas bažas par akustikas risinājumu, jo tika paredzēta mākslīgā akustika, kas māksliniekiem neder. Cik saprotu, Rīgas dome ieklausījās šajos iebildumos un ir gatava strādāt. Tur gan jāsaprot, kādi varētu būt finansēšanas modeļi, jo Eiropas fondu nauda ir paredzēta tikai teritoriju revitalizācijai, bet Kongresu nama gadījumā varam runāt tikai par morālu revitalizāciju, ņemot vērā, ka šī ēka bija Komunistiskajai partijai. Skaidrs, ka to mēs nekādi nevaram nodēvēt par degradētu teritoriju. Šo projektu varētu paspēt realizēt līdz Latvijas valsts simtgadei, bet jautājums ir par finansējuma modeli.
Atgriežoties pie Gaismas pils – ko šā projekta sakarā būtu vajadzējis darīt citādāk?
Neesmu iedziļinājusies šā projekta niansēs, un mans darbs bija veltīts LNB ēkas nodošanai, bet vienu gan gribu pateikt – es vairs negribu, ka Kultūras ministrija strādā kā būvniecības ministrija. Brīdī, kad aģentūra Jaunie trīs brāļi pārstāja darboties un šo projektu vadīja viena Kultūras ministrijas nodaļa, tas šai iestādei bija milzīgs izaicinājums. Kultūras ministrijas kompetence, administratīvā un politiskā vadība ir veidota no cilvēkiem, kuru primārās zināšanas tomēr ir kultūrā. Pēkšņi ilgstoši bija projekts, kas paņēma lielus resursus un kas bija saistīts ar būvniecības jautājumu risināšanu. Manuprāt, tas nav pareizi. Viss, kas saistīts ar būvniecību, ar infrastruktūras attīstības lietām, jādara uzņēmumiem, kas tajā visā ir specializējušies.
Runājot par Valsts nekustamajiem īpašumiem (VNĪ), manuprāt, ir pareizi, ka viņiem tiek nodota īpašumu centralizēta apsaimniekošana, bet tur vajag pietiekami lielu kapacitāti un profesionalitāti. Tāpat VNĪ darbība nedrīkst izmaksāt dārgāk, kā tad, kad to pašu darbu veica kultūras darbinieki. Man kultūras darbinieki ir prasījuši – kāpēc tad, kad kaut ko sāk apsaimniekot VNĪ, tas uzreiz maksā dārgāk. Tie ir indikatori, kas rada jautājumus. Ja VNĪ nav pietiekami liela kapacitāte un profesionalitāte, visi pārējie jūtas, kā ķīlnieki, jo mēs politiski atbildam par visām ķibelēm.
Ir skaidrība, cik liela summa viena gada ietvaros būs nepieciešama Gaismas pils uzturēšanai?
Pilnībā mēs to sapratīsim tikai 2016.gada beigās. 2014.gadā bibliotēka pamazām tiek pārcelta uz šo ēku, bet jau gada beigās tiks uzsākta bibliotēkas iekārtošana darbam Eiropas prezidentūras vajadzībām. Nākamajā gadā pusgadu daļa šīs ēkas nedarosies kā bibliotēka, bet tur atradīsies telpas Eiropas prezidentūras vajadzībām. Tādējādi arī nākamgad nevarēs saprast, cik izmaksā LNB uzturēšana. Pilnībā kā bibliotēka šī ēka strādās tikai 2016.gadā. Šobrīd mēs pat nezinām, kāda būs cilvēku kopējā plūsma, kas ietekmēs mikroklimatu, un kā būs nepieciešamība to regulēt. Uz visu milzīgo apjomu uzturēšanas izmaksas var svārstīties no 2,5 līdz 4 miljoniem eiro gadā. Šajā summā ir pilnīgi viss, sākot ar elektroenerģiju, apkuri, kas prasīs visvairāk naudas. Jāpiebilst, ka LNB ir dots uzstādījums pelnīt, kas gan nenozīmē, ka bibliotēkai jākļūst par absolūtu komerciestādi.
Tas ir reāli?
Kādu pusmiljonu eiro gadā LNB varētu nopelnīt. Tajā ēkā tomēr būs ēdināšana, suvenīru tirdzniecība. Telpas, ko var izīrēt reprezentācijas vajadzībām, zāles dažādām konferencēm un semināriem.
Šobrīd norisinās Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīga 2014 pasākumi. Vai Rīga šim notikumam ir gatava, ņemot vērā, ka joprojām tiek tikai domāts, kā pasākumus popularizēt ārzemēs, šo svētku suvenīru faktiski nav un tamlīdzīgi?
Ja es nebūtu strādājusi, rīkojot Dziesmu svētkus, droši vien tagad izplūstu plašā kritikā. Zinu, ka nodibinājuma Rīga 2014 budžets, salīdzinot ar Ūmeo budžetu, ir krietni mazāks. Tādējādi arī administratīvā kapacitāte ir mazāka. Acīmredzot tas ir iemesls, kāpēc savlaicīgi nav padomāts par kaut kādām suvenīru lietām, kam, protams, būtu labs noiets. Ir skaudri jāapzinās, ka kapacitāte nodibinājumam nav tik liela kā mūsu kaimiņvalstij. Skaudrākais ir tas, ka parasti kultūrasgalvaspilsētas statuss palīdz atrisināt infrastruktūras sakārtošanas lietas, bet mēs reāli redzam, ka tad, kad jau pasākumiem jānotiek, visur vēl norisinās būvdarbi. Protams, šeit varam runāt par lietu sakritību, par to, ka Rīga 2014 ir tūlīt pēc krīzes, un tas traucēja. Atceros, Rīgu 2014 briesmīgi kritizēja, ka atklāšanai viņi izmantoja tirgus paviljonus, bet kur tad viņiem to vajadzēja darīt? Koncertzāles jau joprojām nav.
Runājot par popularizēšanu, jāteic, ka mani laiku pa laikam iepazīstina ar monitoringa lietām, un tas ir ļoti pozitīvs. Daudzās pasaules valstīs atspoguļo notikumus Rīgā. Protams, var diskutēt, ka vairāk vajadzēja būt materiāliem BBC, bet ne jau tas ir noteicošais – pasaulē vēstījumi par šeit notiekošo ir. Mēs pārāk agri sakām, ka kaut kas nav kārtībā, jo aktīvākā sezona vēl tikai sākas.
