Kā zināms, ikviena darbinieka attiecības ar darba devēju regulē darba līgums – ja tāda nav, tas jau ir pārkāpums un nostāda darbinieku ļoti neizdevīgā situācija, bet darba devējam rada riskus, kas apdraud viņa turpmāko darbību. Tomēr nereti ikdienā rodas darba attiecību problēmas, kuras vienlīdz nozīmīgas ir visu līmeņu darbiniekiem, tādēļ pēdējos gados arvien aktuālāka kļūst diskusija par koplīgumu ieviešanu, kas caurspīdīgi un vienlīdzīgi regulē darba attiecības starp darbiniekiem un darba devēju.
Darba koplīgums ir rakstisks līgums, kas tiek slēgts starp darba devēju un arodbiedrību vai darbinieku pārstāvjiem (ja uzņēmumā nav arodbiedrības) un regulē darba attiecības, tostarp darba samaksas organizāciju, darba aizsardzības organizāciju, darba attiecību nodibināšanas un izbeigšanas kārtību, darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas plānošanu, darba kārtības jautājumus un darbinieku sociālās aizsardzības jautājumus.
Darba koplīgums nosaka arī darba devēja un darbinieku savstarpējās tiesības un pienākumus. Būtībā tas ir vērsts uz vēl labāku darba apstākļu izveidi uzņēmumā, nekā to paredz Darba likums un citi normatīvie akti, kuros faktiski noteiktas obligātās minimālās prasības.
Koplīgumu var noslēgt gan uz noteiktu laiku, gan konkrēta darba izpildes periodu. Ja darba koplīgumā nav norādīts tā spēkā esamības termiņš, uzskatāms, ka tas noslēgts uz vienu gadu. Koplīguma darbību pirms šī termiņa var izbeigt tad, ja abas puses par to vienojas, bet vienpusēji izbeigt koplīgumu var vien tad, ja pašā koplīgumā šāda iespēja paredzēta.
Ja uzņēmuma arodbiedrība vai darbinieku pārstāvji ir nākuši klajā ar iniciatīvu noslēgt darba koplīgumu, darba devējs nav tiesīgs atteikties no sarunām par tā slēgšanu, un viņam 10 dienu laikā no šāda priekšlikuma izteikšanas jāsniedz arodbiedrībai vai darbinieku pārstāvjiem rakstiska atbilde. Sarunās, kurās tiek definēta koplīguma slēgšanas kārtība un tā nosacījumi, var pieaicināt speciālistus, veidot īpaša darba grupas, iekļaujot tajās vienādu skaitu abu pušu pārstāvjus, kā arī patstāvīgi izstrādāt savu priekšlikumu, kādam būt darba koplīgumam. Darba devējam pēc darbinieku pārstāvju pieprasījuma ir pienākums sniegt viņiem darba koplīguma noslēgšanai nepieciešamo informāciju.
Lai darba koplīgums uzņēmumā stātos spēkā, nepieciešams, lai tas tiktu apstiprināts ar balsu vairākumu darbinieku kopsapulcē, kurā piedalās vismaz puse no uzņēmuma darbiniekiem. Ja darbinieku kopsapulci nav iespējams sasaukt uzņēmumā nodarbināto darbinieku lielā skaita vai darba organizācijas īpatnību dēļ, darba koplīgumu ar klātesošo vienkāršu balsu vairākumu apstiprina darbinieku pārstāvju konferencē, kurā piedalās vismaz puse no darbinieku pārstāvjiem.
Darba devēja pienākums savukārt ir iepazīstināt visus uzņēmuma darbiniekus ar noslēgto koplīgumu ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc tā apstiprināšanas. Tāpat darba devēja pienākums ir gādāt par to, lai darba koplīguma teksts būtu pieejams ikvienam darbiniekam.
Lai arī viss iepriekš minētais ir samērā sauss juridisks procedūras raksturojums, strādājot Latvijas Darba devēju konfederācijas konsultāciju centrā un ikdienā kontaktējoties ar darba devējiem, palīdzot risināt viņu problēmas, esmu pārliecinājies, ka koplīgumi ir nākotne daudziem Latvijas uzņēmumiem un organizācijām. Ar to palīdzību daudz precīzāk nekā likumdošanā iespējams paredzēt kārtību, kā konkrētas nozares konkrētā uzņēmumā risināt savstarpējās darba attiecības un nodrošināt labvēlīgu, caurspīdīgu darba vidi un atmosfēru. Patlaban koplīgumi ir jēdziens, kas pie mums tikai sāk pa retam izskanēt, tomēr jau tuvākajos gados, domāju, tie daudzviet kļūs par ikdienišķu darba vides sastāvdaļu.
