Viens no topošās valdības zināmiem klupšanas akmeņiem ir tā sauktās Sadarbības padomes, kas aizvietotu Koalīcijas padomi, izveide, pret kuru iebilst KPV LV. Šī partija vienmēr ir uzsvērusi, ka Koalīcijas padome ir visa ļaunuma sakne un antikonstitucionāls veidojums. Tajā pašā laikā konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars jau 2015. gadā tvītoja: «Koalīcijas padome ir gandrīz visās ES valstīs. Ir sanācis papētīt. Un to uzskata par normālu.»
Jāteic, ka Latvijā Koalīcijas padome ir tikusi dēmonizēta, lai gan tas ir normāls partiju sadarbības formāts. KPV LV politiķi vienmēr uzsver, ka visi strīdīgie jautājumi ir jāizdiskutē Ministru kabineta slēgtajās sēdēs. Taču visos gadījumos tas nav iespējams, jo ministriem gluži vienkārši var nebūt mandāta runāt visas partijas vārdā par stratēģiskiem jautājumiem. Piemēram, teritoriālā reforma, par kuru noteikti būs diskusijas. Tā būs politiska izšķiršanās, par kuru jāvienojas partijām, to nevar izdarīt ministri valdības sēdē. Iespējams, būs jautājumi, kuros nepieciešami kompromisi. Atkal – ministriem var nebūt mandāta tos pieņemt. Ir stratēģiskas lietas, par kurām atbild politiķi – partiju līderi. Un ir nepieciešams formāts, kurā tie izrunājas un vienojas par konceptuāliem problēmjautājumiem. Var būt situācija, – kādas partijas ministram ir savs redzējums par nozares attīstību, piemēram, mazo lauku skolu likteni, kas ir pretrunā ar citas partijas programmatiskajiem uzstādījumiem. Šādas domstarpības partiju līmenī nevar atrisināt valdības sēdē. Tam ir nepieciešams cits formāts, kur tiekas partiju līderi.
Padarīt Koalīcijas padomi par grēkāzi ir muļķīgi
Tikai normāli ir arī tas, ka valdošās partijas vienojas par kopēju nostāju, kas ir obligāta Saeimas balsojumos. Jo partijas deputāts pārstāv nevis tikai pats sevi, bet savu partiju un tās nostāju. Tādēļ tas nekādā gadījumā nav antikonstitucionāli, ja partiju panāktā vienošanās ir saistoša tās biedriem – deputātiem. Koalīcijas padomei līdzīgi sadarbības formāti ir teju visās demokrātiskās valstīs, kurās ir vairāku partiju valdība. Un ir muļķīgi pārmest kādas slepenas vienošanās, jo politika ir kompromisu māksla. No tā nekur neizbēgsi. Ja valdību veido četras partijas, kur katrai no tām ir savas prioritātes un intereses, tad ir tikai loģiski, ka jābūt formātam, kurā tās var vienoties, kā kopīgi risināmi valstiski svarīgi jautājumi. Tās nevar būt valdības sēdes arī tāpēc, ka konkrētās partijas ministrs var nebūt pietiekami kompetents, lai spriestu par citu jomu, kurā viņa partijai nav atbildīgā ministra, taču ir savas intereses un vēlētājiem doti solījumi. Līdz ar to padarīt Koalīcijas padomi par grēkāzi ir muļķīgi un tā ir spēle uz vēlētājiem, kuru liela daļa visur vēlas saredzēt sazvērestības teorijas. Līdz ar to topošajai valdībai nevajadzētu iestrēgt jautājumā par to veidojošo partiju sadarbības formātu, bet koncentrēties uz veicamajiem darbiem.
